Runga, ar ko aizstāvēt vietu pie siles

Diemžēl pasaulē viss ne vienmēr ir tā, kā tas izskatās vai kā tas tiek pasniegts. Politikā bieži vien ar gudriem, labskanīgiem, pat cēliem vārdiem tiek maskēts cinisms, auksts aprēķins un nekaunīga cīņa par varu.

Mūsdienu politiķa vai augstas amatpersonas galvenā prasme ir prasme pareizi runāt. Teikt pareizus vārdus pareizā intonācijā. Proti, visas savas darbības pamatot ar nesavtīgām rūpēm par valsts un sabiedrības labklājību. Izcils šādas personas paraugs ir bijušais ģenerālprokurors, tagad Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis. Vienmēr nevainojami safrizēts, viņš līdzsvarotā, pārliecinošā, bet ne uzbrūkošā balsī sabiedrību informē par saviem labajiem, pareizajiem nodomiem.

Tieši tā ir ar tā dēvētajām pielaidēm valsts noslēpumam, kuras izsniedz jau pieminētais Maizītis. Izskatās jau šausmīgi valstiski un pareizi – drošības dienesti rūpīgi izsijā katru un lemj – vai šis cilvēks ir pietiekami uzticams, ka viņam var dot pielaidi, vai tomēr nav un pielaidi dot nevar. Neuzticams. Tā tas tiek pasniegts. Patiesībā viss ir pagalam vienkārši.

Uz katrām vēlēšanām tiek izgudroti arvien jauni priekšvēlēšanu triki, kurus pieļauj nekvalitatīvi likumi. Tagad politiskajā apritē aktualizējies šis pielaižu jautājums. Pielaides var piešķirt, bet var arī nepiešķirt, turklāt nesniedzot nekādus paskaidrojumus. Šo lēmumu nav iespējams nedz apstrīdēt, nedz pārsūdzēt, jo nav nekāda dokumenta, uz kuru pamatojoties, pielaide atteikta. Skaidrs, ka politiķis bez pielaides valsts noslēpumam ir politiķis-invalīds bez perspektīvām kaut ko lielāku sasniegt. Līdz ar to Maizītis faktiski ir kā tāds Svētais Pēteris, kurš šķiro – vienus laist lielajā politikā, bet citiem turēt vārtus šajā politiķu paradīzē cieši slēgtus. Vieniem viņš pielaidi nedod, bet citiem dod, pat pārkāpjot likumu. Kā, piemēram, KNAB priekšnieka vietniecei Jutai Strīķe, kurai Maizītis prettiesiski piešķīra pielaidi, kuru vēlāk bija jāatceļ ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram.

Viena no kvalitatīvas likumdošanas pazīmēm ir interpretācijas viennozīmība un mērķa skaidrība. Kā rakstīts likuma Par valsts noslēpumu 9. panta 3. punkta 6. apakšpunktā, pielaide var tikt liegta personai, «par kuru pārbaudes gaitā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt tās uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu». Grūti iedomāties vēl stiepjamāku kritēriju kā «apšaubīt spēju [..] saglabāt valsts noslēpumu», jo šādi var pateikt burtiski par jebkuru. Piemeklēt faktus, kas ļautu «apšaubīt» kādas personas spēju glabāt noslēpumu, ir vieglāk par vieglu. Piemēram, cilvēks pieradis labi dzīvot, tātad mīl naudu un par lielu naudu arī dzimteni pārdos. Ja trūcīgs, tātad viņam vajadzīga nauda, un atkal par lielu naudu dzimteni pārdos. Līdzīgā veidā ikvienam var atrast iemeslu, lai nedotu šo pielaidi, kas vienlaikus ir skaidrs signāls vēlētājiem, ka tas nav uzticams cilvēks, par ko balsot.

Šādas normas pastāvēšana likumā liecina par Latvijas tiesisko atpalicību. Normāli būtu kā Vācijā, kur pielaide automātiski pienākas visiem parlamenta deputātiem, kas tikuši ievēlēti atbilstoši likuma prasībām un ierobežojumiem. Pēc pašreizējās likuma loģikas izriet, ka Maizītim jābūt kā tādam gaišreģim, kurš nosaka, kā katrs uzvedīsies, ja viņu vēlā, lietainā vakarā uzrunās cilvēks lietusmētelī ar tumšām brillēm? Galu galā valsts noslēpumu izpaušana ir krimināli sodāms nodarījums, un noteikt vēl pirms fakta – viņš to varētu vai nevarētu izdarīt – nav pieļaujams. Dot vienam cilvēkam iespēju izvērtēt, kurš tiesīgs, bet kurš nav tiesīgs darboties Latvijas politiskajā arēnā, nav diez cik civilizēti un tiesiski.

Diemžēl šī pielaižu izmantošana kļuvusi par kārtējo politisko instrumentu, primitīvu nūju, ar kuru, stāvot pie kārotās siles, atgaiņāt citus pretendentus. Tādā veidā savu valsti civilizētāku nepadarīsim un šādi ar visiem saviem noslēpumiem tuvojamies tādu valstu kopienai, kurās politekonomiskā elite cenšas vienkārši noturēties pie varas, aizsedzoties ar labskanīgām frāzēm.