LTV raidījumā Sastrēgumstunda Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds vairākkārt uzsvēra, ka kopš šā gada marta pasaulē ir mainījusies ģeopolitiskā realitāte un tā no visiem, tajā skaitā arī mums, prasa pavisam citu situācijas izpratni un rīcību.
Šai atziņai var tikai piekrist, taču, kā liecināja diskusija šajā raidījumā, daudziem joprojām šķiet, ka nekas nav mainījies, un viņi tāpat kā agrāk, nedomājot par sekām, var mainīt prezidentus, atlaist saeimas, mētāties ar skaļiem paziņojumiem utt. Proti, atrasties tādā kā virtuālā realitātē, kuru var konstruēt atbilstoši savām iegribām. Tādā realitāte, kur, ja kaut kas noiet greizi, spēli var atkal sākt no jauna un gājienus ņemt atpakaļ.
Diemžēl jaunā pasaules realitāte mūs velk atpakaļ no virtuālās pasaules, kur galvenās briesmas nāca no dažādiem izdomātiem ļaundariem (kurus praksē iemiesoja konkrēti sliktie), uz draudu pilno realitāti aiz loga, kur ne vienmēr viss notiek tā, kā sociālie programmētāji sakonstruējuši. Cilvēki, kuru galvenā nodarbe ir dažādu gudru konferenču apmeklēšana un referātu lasīšana, ir acīmredzami apjukuši, saskaroties ar to, ka viņu smukās papīra teorijas ne vienmēr sakrīt ar to, kas notiek dabā.
Gadiem ilgi Latvijas (un ne tikai Latvijas) politiķi un ap politisko purvu dīcošie inteliģences pārstāvji apkārtējo pasauli uztvēra kā vietu, kur var runāt un darīt pilnīgi jebko, nedomājot par sekām. Tā bija vieta, kur ekonomikas ministrs varēja pateikt, ka viena no lielākajām valsts kompānijām tūlīt bankrotēs (A. Kampars par airBaltic), un viņam par to pat īsti nepārmeta. Tagad šie dīcēji ir nemierā, ka Latvijas augstākās amatpersonas nav pietiekoši asi vērsušās pret Krieviju par Krimas aneksiju. Viņi vēlas, lai Latvija smagāk soda Krieviju, prasot ieviest stingras ekonomiskās sankcijas. Pat, ja tas netiek formulēts šādos vārdos, jēga ir tieši tāda, jo citu iespēju kā «sodīt» Krieviju nav. Ko tas nozīmē realitātē?
Jaunajā LNT raidījumā Dombura studija iespaidīgākā bija epizode, kad studijā politiķus nomainīja lielo uzņēmumu vadītāji. Milzīgais kontrasts starp politiķiem – daiļrunātājiem un uzņēmējiem – darba vietu nodrošinātājiem bija satriecošs. Uzņēmēji, it īpaši Uldis Pīlēns, kurš it kā visu vārdā runāja pirmais, uzstājās ar atbildīgu, izsvērtu pozīciju, kura formulējama šādi: situācija ir ļoti sarežģīta (kā vienādojums ar ļoti daudziem nezināmajiem) un pat lielvalstu vadītāji izturas ārkārtīgi piesardzīgi, jo sekas var būt ļoti smagas. Savukārt, ja gribam saglabāt savu valstisko patstāvību un neatkarību, tad mūsu politika kā «mazai nācijai jāveido ļoti, ļoti atbildīgi». Vārdu «ļoti» U. Pīlēns atkārtoja divreiz.
Tieši piesardzība un atbildība šodien ir atslēgas vārdi, kuriem jābūt galvenajiem mūsu politikas stūrakmeņiem. Lai tas nepatīk virtuālās realitātes cienītājiem, kuriem nav jādomā par to, ko savām ģimenēm galdā liks Latvijas pārtikas rūpniecībā nodarbinātie, tranzīta nozarē strādājošie, no Latvijas Dzelzceļa atlaistie tūkstoši. Šajā virtuālajā realitātē dzīvojošie nedomā, kur meklēt naudu izglītībai, veselībai, sociālajai jomai, jo nodokļi viņu pasaulē ienāk automātiski atbilstoši spēles programmai. Viņiem galvenais ir skaļāk nokliegties Krievijas virzienā, draudīgāk pavicināt kartona zobentiņu un prasīt prezidenta atkāpšanos. Viņi ir pieraduši saņemt ārvalstu stipendijas neatkarīgi no savas darbības sekām uz Latvijas reālo dzīvi. Latvijas saimnieciskā realitāte viņus interesē maz, un Latvijas Dzelzceļa vadītāja Uģa Magoņa nosauktie fakti par Krievijas tranzītkravu nozīmi Latvijas ekonomikā viņus kaitina kā nepatīkams atgādinājums par pašu lidināšanos savā iedomu pasaulē. Diemžēl tieši šie sociālo spēlīšu spēlētāji līdz šim ir bijuši galvenie Latvijas sabiedriskās domas veidotāji vai vismaz centušies tādi būt. Jaunā realitāte liek šiem spēlmaņiem nolaisties lejā no savas iedomu pasaules un mums visiem veidot Latvijas dzīvi uz saprāta un realitātes pamata.