Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra LNT rīta raidījumā 900 sekundes izteiktā gatavība pieslieties bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas kustībai No sirds Latvijai raisa pastiprinātu uzmanību. Ja Kūtris patiešām pievienosies Sudrabas komandai, tad šis solis var būtiski izmainīt Latvijas politisko ainavu.
Politologs Ivars Ījabs intervijā portālam puaro.lv vēl dažas dienas atpakaļ prognozēja, ka «šobrīd mēs esam ilgas politiskās stabilitātes un – ja gribat – pat stagnācijas priekšā». Pēc Ījaba domām, pašreizējā valdošā koalīcija tāda arī paliks pēc rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām (ar nelielām izmaiņām mandātu sadalījumā), jo etniskais dalījums joprojām būs noteicošais politiskajā izkārtojumā. Tā tas varētu būt, ja laukumā paliktu tikai pašreizējie spēlētāji. Ja parādās kāds jauns politiskais spēks, tad arī spēles iznākums var būt pavisam cits.
Vēlme iekonservēt Ījaba attēloto politisko sadalījumu bija galvenais faktors, kurš noteica nepieciešamību paplašināt iepriekšējo koalīciju ar ZZS. Esošā sadalījuma saglabāšana uz vēl četriem gadiem politiķiem un viņiem pietuvinātajām personām nodrošinātu mierīgu un no politiskās cīņas viedokļa visai bezrūpīgu dzīvi. Tāpēc galvenais uzdevums ir nepieļaut nekādu jaunu politisko spēku parādīšanos. Taču šis nav viegls uzdevums, jo Latvijā ir milzīgs neapmierināto vēlētāju skaits, kuriem nav par ko vēlēt, jo esošais piedāvājums viņiem nav pieņemams. Šis «nav par ko vēlēt» slānis ir kā plašs neaparts lauks, kurš gaida čaklu arāju.
Drošākais ceļš, kā saglabāt status quo, ir diskreditēt jebkādu alternatīvu. Einars Repše un Ainārs Šlesers ir politiķi, kurus grūti nosaukt par «jauniem un daudzsološiem», tāpēc lielus draudus pašreizējiem varturiem viņi nerada, taču Mārtiņš Bondars un Inguna Sudraba lielajā politikā vēl nav īsti bijuši, tāpēc tieši pa viņiem tiks raidīta smagākā propagandas artilērijas uguns. Vēl nesen Sudraba bija Latvijas politikas nesprāgusī atombumba. Politikas vērotāji viņu vērtēja kā pietiekami harismātisku personību, kuras parādīšanās uz politiskās skatuves spētu uzspridzināt ar sūnām aizaugošo Latvijas politisko pīļu dīķi. Taču Sudrabas uznāciens uz politiskās skatuves līdz šim nav bijis rozēm kaisīts. Drīzāk tas ir dažādu neveiksmju virknējums.
Tomēr, par spīti dažādām ķibelēm, kuras vajā Sudrabas centienus veidot kādu nopietnu politisko platformu, viņas potenciāls, kā to rādīja intervija LTV raidījumā 1:1 ar Ingu Spriņģi, nebūt nav izsīcis. Sudraba ir un paliek nopietna kandidāte uz «apspiesto aizstāvja» lomu, lai kā viņu censtos diskreditēt Vienotības angažēto mediju un klaķieru koris. Tomēr Sudrabas vājums līdz šim bija sabiedrībā cienītu cilvēku trūkums viņas apkārtnē. Tāpēc Kūtra palīdzīgā roka ir Sudrabai gluži vai glābjoša. Kūtris ir pietiekami autoritatīva figūra, lai Sastrēgumstundas vadītāja Ilze Nagla neuzdrošinātos par viņu paņirgāties, kā to atļāvās izdarīt ar Šleseru, iestudējot ūdens pārliešanu no vienas glāzes otrā, neatkarīgi no tā, ko viņš saka.
Ja Kūtris nostātos blakus Sudrabai, tad tas radikāli mainītu līdzšinējo spēku samēru un uz sliedēm stāvošajam Sudrabas vilcienam pievienotu jaunu, ļoti jaudīgu lokomotīvi. Šī acīm redzamā iespēja liek satraukties tiem politiskās virtuves saimniekiem, kuri visu gribētu atstāt kā līdz šim. Nav šaubu, ka Kūtris jau tiek pamatīgi apstrādāts, lai pie Sudrabas neietu.
Vai Kūtris paklausīs «draudzīgajiem padomiem», atkarīgs tikai no viņa paša, bet Latvijas tauta un tās politiskā vide tikai iegūtu, ja šāda kalibra personība uznāktu uz politiskās skatuves un patramdītu uz tās snauduļojošos aktierus, kuri par skatītājiem un savu pamatuzdevumu, kāpēc tur atrodas, sen jau aizmirsuši. Kūtra faktors var kļūt izšķirošais 2014. gada politiskajā kāršu pārdalē.