No 1. aprīļa Latvijā ievērojami (līdz pat 40%) pieaugs maksa par elektroenerģiju. Sabiedrība pret šādu uzbrukumu sava maciņa saturam izturas ar tādu kā nolemtību. Ja jau vajag kārtējo reizi atdarīt maku «tirgus liberalizācijas» vārdā, tad atdarīsim. Nav jau pirmā reize, kad «labākas nākotnes» vārdā nesam upuri. Tāds mūsu liktenis, klusi, bet neatlaidīgi programmē politiskie manipulatori.
Prātīgi cilvēki no televizoriem un laikrakstiem dūdina, ka elektrības cenu celšanās ir nenovēršama, jo «viss maksā tik, cik tas maksā». Lēmums esot pieņemts, un tur vairs neko nevarot darīt. Pieņemsim, ka tā. Taču nevajag aizmirst, ka mūsu rīcībā ir iedarbīgs instruments, kā izrādīt attieksmi pret šo elektrības cenu kāpumu. Šis instruments ļauj efektīgi sodīt tos, kuri elektrības cenu pieaugumu pieļāva. Šis instruments ir vēlēšanu biļetens balsošanas kabīnē. Tas ir galvenais arguments, kuru politiķi ņem vērā. Šis arguments ir maksimāli iedarbīgi jāizmanto.
Diemžēl jāatzīst, ka gaidāmais elektroenerģijas cenas pieaugums nozīmē arī to, ka nav bijis pietiekami liels sabiedrības pieprasījums pēc elektrības cenu stabilitātes. Ja vēlētāji politiķiem būtu izvirzījuši skaidru uzdevumu – nepaaugstināt elektrības cenas, citādi vēlēšanās dabūsiet ar kāju pa pēcpusi, tad sekotu pavisam cita reakcija. Tad politiķi un ierēdņu korpuss nevis censtos atrast pamatojumu, kāpēc elektrības cenām jāaug, bet tieši otrādi – darītu visu, lai atrastu iespēju tās necelt.
Visu nosaka politiskā griba. Ja šī griba ir, tad viss valsts aparāts strādā šī mērķa realizēšanai, kā to redzējām ar eiro ieviešanu. Eiro ieviesa, inflācijas līmeni nosita tik zemu, cik vajadzēja, jo tāda bija politiskā griba. Ja politiskās gribas nav, tad politiķu un ierēdņu galvenā nodarbošanās ir atrunu sagudrošana, kāpēc vienu vai otru lietu nevar vai nevajag darīt. Sabiedrībai jābūt neiecietīgai pret šīm politiķu atrunām, un šādi «atrunu speciālisti», kuri gatavi tērēt milzu enerģiju, lai atrastu pamatojumu nekā nedarīšanai, ir jāizmēž no mūsu politiskā Olimpa. Lai stāstus par kaut kādām ES prasībām viņi pietaupa saviem mazbērniem.
Deviņdesmito gadu beigās tika vākti paraksti pret plānoto Latvenergo privatizāciju. Toreizējie prihvatizatori bija spiesti piekāpties un atstāt Latvenergo tautas īpašumā. Viens no galvenajiem argumentiem pret šo privatizāciju bija naivā cerība, ka, atstājot Latvenergo valsts, tas ir, tautas īpašumā, tautai paliks iespēja kontrolēt elektrības cenas. Līdz šim tāda iespēja kaut daļēji bija saglabāta, piemērojot mājsaimniecībām starta tarifu pirmajām 1200 kWh elektroenerģijas. Tagad šī sistēma tiks noārdīta. Kas par to ir atbildīgs?
Lēmums par elektroenerģijas cenu pieaugumu (nav vajadzības lietot politiķu samudžināto terminu – elektroenerģētikas tirgus liberalizācija) tika pieņemts Dombrovska trešās valdības laikā, kad valdošajā koalīcijā bija Vienotība, Reformu partija, Nacionālā apvienība. Par šo sektoru politiski atbild Ekonomikas ministrija, kuru vadīja Reformu partijas deleģētais ministrs Daniels Pavļuts. Tajā pašā laikā nav pamata apšaubīt Pavļuta aizrādījumus, ka elektrības cenu kāpumu noteica arī iepriekš pieņemtie lēmumi, tāpēc jāatceras, ka pirms viņa ekonomikas ministra amatā bija tagadējais Vienotības ģenerālsekretārs Artis Kampars. Iezīmējās to politisko spēku aprises, kuri atbildīgi par elektrības cenu pieaugumu un nespēju to novērst.
Katram ir iespēja paust individuālo attieksmi pret uzbrukumu savai labklājībai, balsošanas kabīnē noliekot malā biļetenus ar šo politisko spēku sarakstiem. Kamēr sabiedrība nesaistīs savu ikdienas dzīves kvalitāti ar paša izvēli vēlēšanās, tikmēr politiskā bezatbildība nemazināsies. Galvenajam argumentam vēlēšanās jābūt: vai attiecīgais politiskais spēks aizstāv tieši jūsu, nevis kaut kādas mistiskas «kopējās» intereses. Jo tikai katra atsevišķas intereses veido šo kopējo labumu.