Psihoterapeits Viesturs Rudzītis intervijā NRA izsaka diezgan strīdīgu pieņēmumu, ka sievietes politikā, tāpat kā biznesā, izjaucot spēles noteikumus un ar savu darbošanos kopumā negatīvi ietekmē valsts vai uzņēmuma darbības rezultātus.
Uz iebildumu, ka daudzās attīstītās Rietumu valstīs ar augstu labklājības līmeni tieši vērojams augsts sieviešu īpatsvars politiskajā dzīvē, Rudzītis atbild īsi: «Tātad lēmumi tiek pieņemti citur.» Šī pirmajā brīdī mulsinošā replika vairs neliekas tik mulsinoša, ja rūpīgāk ieskatās notiekošajos procesos. Atklāts tikai paliek jautājums – kur tad īsti šie lēmumi tiek pieņemti?
Tas ir ļoti svarīgs jautājums, lai pareizi novērtētu pasaulē notiekošo, jo pārāk bieži priekšplānā redzamie ir tikai izkārtnes un rupori. Nupat mūsu valstī bija ieradušās divas ES augstākās amatpersonas – ES prezidents Hermans van Rompejs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu. Varētu domāt – divi ietekmīgākie cilvēki ES. Taču pat oficiālā ES propaganda viņus par ietekmīgiem nezīmē. Parasti par ietekmīgākiem min lielvalstu vadītājus – Vācijas kancleri Angelu Merkeli, Lielbritānijas premjeru Deividu Kameronu, kā arī Francijas, Itālijas, Spānijas un vēl dažu valstu vadītājus. Taču var iet tālāk un uzdot jautājumu – vai Merkele pati pieņem svarīgākos lēmumus, vai arī viņa tikai skaļi atkārto to, ko klusos kabinetos vai kalnu kūrortos nolemj tie, kas kontrolē valsts (ES un pasaules) ekonomiku un finanses?
Tā nav nekāda konspiroloģija. Tā ir visā pasaulē labi zināma aksioma, ka ekonomika ir politikas bāze un jebkuras politikas pamatā ir nauda. Praksē vispārēju ērtību labad to īpaši neafišē, jo visi jūtas labāk, ja šī naudas loma tik ļoti nerēgojas politikas priekšplānā. Līdz ar to mūsdienu politikā ļoti svarīgi ir šo politikas un naudas savstarpējo mijiedarbību noslēpt, veidojot dažādas politisko starpnieku ķēdes. Tieši tāpēc priekšplānā izvirzās tādi personāži kā Barrozu un Rompejs. Atcerēsimies, kāds bija viens no argumentiem par labu Rompejam, kad tika izvirzīta viņa kandidatūra uz ES prezidenta posteni. Viņš, tas ir, Rompejs, esot tik pelēks un neievērojams, ka varot savā dzimtajā Beļģijā iepirkties lielveikalā, neviena nepazīts. Citiem vārdiem, tik nenozīmīgs, ka necentīsies kaut ko ietekmēt. Un viņu ievēlēja. Šādā aspektā arī mūsu Valdim Dombrovskim ir samērā labas izredzes kļūt par kādu augstu ES amatpersonu, jo viņš pilnībā atbilst tam jaunā politiķa tipam, kuram uz pieres rakstīts – es neko nelemju un pat negribu lemt. Toties precīzi pildu rīkojumus un vārds vārdā atskaņoju to, kas man ir jāatskaņo.
Mūsdienu politikas realitāte – tā ir kā paslēpes. Jo tālāk aiz publiskajām politiķu mugurām paslēpušies lēmumu pieņēmēji, jo lielākas izredzes uzvarēt. Jāatzīst Vienotības panākumi šajās paslēpēs. Laimdotas Straujumas izvirzīšana par premjeri jāvērtē kā vēl viens papildu starpposms, lai pagarinātu šo ķēdi. Televīzijā viņas nominēšana tika parādīta ārkārtīgi simboliski. Tiklīdz Valsts prezidents Andris Bērziņš bija Straujumai paspiedis roku un novēlējis sekmes, kadrā parādījās no stūra lejup pa kāpnēm kāpjošas nākamā ķēdes posma pārstāvju kājas ar Solvitas Āboltiņas melnajām kurpītēm priekšgalā.
Taču diezgan droši var teikt, ka arī Āboltiņa nav lēmumu pieņēmēja nopietnu jautājumu risināšanā. Pārbīdīt Latvijas politiskos bandiniekus ir viņas kompetences griesti. Diemžēl Latvijas politika arvien vairāk pārvēršas par realitātes šovu, kur ar samāksloti dramatiskām sejas izteiksmēm laiku pa laikam kāds tiek izbalsots un reizumis no izbalsotajiem paņemts atpakaļ šovā. Diemžēl, kā tas līdzīgos realitātes šovos gandrīz bez izņēmuma notiek, ar katru nākamo sezonu pasākuma līmenis krītas. Galvenokārt krītas līdzpārdzīvojuma efekts, jo cilvēki saprot, ka tas taču ir tikai šovs, kur viss ir iestudēts un tikpat kā nekas nav īsts.
Taču Vienotības un tās satelītu stratēģiskā ideja tieši tāda arī ir – būt par to politisko komandu, kura diezgan skaidri ļauj nojaust, ka mēs jau tāpat neko nelemjam un labāk būs, ja visu atbildību uzticēsim kādiem gudrākiem un labākiem. Tā dēvētajiem stratēģiskajiem partneriem. Latviešu sabiedrībā šāds uzskats ir guvis samērā lielu atbalstu, un Vienotība joprojām atrodas starp populārākajām partijām. Par svarīgāko lai lemj Briselē, bet mēs lemsim par to, kurai no dažādām «prudentijām» dot nodokļu maksātāju naudu par kārtējā Liepājas metalurga vai airBaltic krīzes situācijas «konsultēšanu». Un arī šajā jautājumā lemšana notiek nevis Vienotības valdes sēdē, bet gan kādā kafejnīcā vai biroja pīpētavā.
Diezgan droši var prognozēt, ka politiskā cīņa šogad izvērtīsies starp tiem politiskajiem spēkiem, kuri uzskatīs, ka nav ko tēlot kādu patstāvīgu spēlētāju un izlikties, ka lemjam par kaut ko nozīmīgāku kā svinamo dienu sarakstu, un tiem, kuri tomēr gribētu paši pārvaldīt savu valsti un neļaut (vai vismaz stipri traucēt) to izvazāt. Tiesa, publiskā retorika būs pavisam cita, taču jēga tieši tāda. Izvēle būs mūsu – vēlētāju – rokās.