Aizvadītais gads Latvijā diemžēl pagājis traģiskā zīmē. Lai kā to negribētos teikt, bet 2013. gads nepaliks vēsturē kā izcili noorganizētu Dziesmu un deju svētku vai Latvijas 90 gadu jubilejas svinību gads. Tas uz visiem laikiem paliks gads, kurā sabruka Maxima, paņemot 54 cilvēku dzīvības.
Šādi smagi satricinājumi var tautas garu iedragāt, bet var arī dot jaunu impulsu pozitīvam pavērsienam nākotnē. Neordināras situācijas, negaidīti satricinājumi ļauj cilvēkiem izpausties visā to krāšņumā. Vieniem krīt maskas, bet citi atrod iespēju pierādīt savus iepriekš apslēptos talantus. Šādās situācijās katrs parādās savā patiesajā veidolā.
Zolitūdes traģēdija atsedza tautā gan labāko – solidaritāti, līdzjūtību un spēju saliedēties grūtā brīdī, gan arī mazāk tīkamās lietas – bezatbildību, ērtu slīgšanu bezrūpības nirvānā un diemžēl arī alkatību, cenšoties gūt kādus labumus uz traģēdijas rēķina. Šī traģēdija atklāja arī to, ko daudzi nojauta, bet izlikās neredzam. Proti, dziļas sistēmiskas nepilnības valstiskā līmenī.
Ja gribam noskaidrot, kas bija tie cēloņi, kuri noveda pie traģēdijas, nav jāatklāj nekāda Amerika. Šie cēloņi ir pašā virspusē, un nav nepieciešama kāda dārga «sabiedriskā» komisija. Traģēdijas iemeslu var pateikt trijos vārdos – zema darba kultūra. Ikvienu darbu var veikt rūpīgāk vai paviršāk. Esmu pabijis daudzās tālās zemēs un varu teikt, ka ejošākais zīmols pasaulē ir Made in Germany nevis Made in Bangladesh, un ikviens bez īpaša skaidrojuma saprot, kāpēc tas tā ir. Ar paviršu darbu nav jāsaprot tikai šķībi uzmūrēts mājas stūris vai nepareizi pieskrūvēta jumta kopne. Ar to jāsaprot pilnīgi viss – sākot no darba telpu tīrības rūpnīcas cehā, ielu seguma gluduma un beidzot ar darba organizāciju Ministru kabinetā.
Zolitūdes traģēdija lika mums atskārst, ka darba kultūras ziņā no nosacītās Bangladešas līdz nosacītajai Vācijai mums ir vēl pietiekami tāls ceļš ejams. Iespējams, pat tālāks, nekā gribētu domāt. Acīm redzami, ka nav kārtības mūsu valstī, un notikusī traģēdija liek mums to kaut cik sakārtot, līdzīgi kā ciemiņu gaidīšana svētkos liek piekārtot māju. Šeit nav runa par slaveno bubuli – stingro roku. Nevajag jaukt stingro roku ar elementāru kārtību un augstu darba disciplīnu. Mūsu nelaime ir tā, ka bieži vien trūkst elementāras kārtības un valda pārliecība, ka rūpīgu ikdienas darbu var aizvietot ar revolucionāru sirdsapziņu un iedvesmojošu lozungu skandēšanu. Šī pārliecība spilgti izpaužas KNAB un Jutas Strīķes konfliktā. Tie, kas kliedz par Strīķes neaizvietojamo ieguldījumu cīņā pret korupciju, patiesībā aizstāv Bangladešas modeli gan valsts, gan ēku būvniecībā, lai cik skaļām frāzēm par Rietumu vērtībām šo modeli aizsegtu.
Zolitūdes traģēdija pastarpināti nobrucināja arī Valda Dombrovska valdību, kurā arvien vairāk parādījās nesakārtotības elementi. Attiecības starp koalīcijas partijām kļuva tik nesaskanīgas, ka turpmāks darbs vienota mērķa sasniegšanai vairs nebija iespējams. Valsts prezidents Andris Bērziņš un demisionējušais premjers vienojās par jaunas valdības veidošanu uz jauniem principiem. Prezidenta uzstādījums jaunajam valdības vadītājam ir vienkāršs un skaidrs. Proti, premjeram jābūt tādam, kurš spēj nodrošināt rīcībspējīgas valdības darbu. Tādam, kurš varētu savietot dažādu partiju atšķirīgās intereses ar valsts un tautas kopīgām interesēm. Kritērijs viens – padarītie darbi, nevis spēja par sevi radīt tēlu.
Jauno gadu sagaidīsim vēl bez pilnvērtīgas valdības, taču nesteigsimies izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Prezidents ir iecerējis plašas sistēmiskas pārmaiņas valsts pārvaldes struktūrā. Kā viņam ar šo darbu ies, grūti prognozēt, jo pretdarbība jebkādām pārmaiņām vienmēr ir liela. Taču kā teica senie romieši – finis coronat opus jeb darbu kronē tā beigas. Aiz cieņas pret Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem un cietušajiem mums ir jāizdara secinājumi un sava valsts jāsakārto. Mēs visi kopā to varam izdarīt un to izdarīsim.