Valdības izveidotā «sabiedriskā» komisija Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanai jau no tās izveides brīža radīja vairākus jautājumus. Kāpēc šo komisiju veido un finansē valdība? Kāpēc tieši šie neslēptie Vienotības atbalstītāji – Voika, Rubesa, Kažociņš – izvirzīti komisijas galvgalī?
Taču pēc atklātībā nākušās komisijas izdevumu tāmes šie jautājumi pārvērtušies atbildēs. Izdevumu tāme, kurā valdībai pietuvinātas personas tiek pie 1200 latu mēnešalgas par savu «nesavtīgo» darbošanos un pērk papīra smalcinātājus par 900 latiem, datorus par 1000 latiem gabalā un rūterus par 150 latiem (ikvienā veikalā šīs preces nopērkamas ievērojami lētāk), sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc Valsts prezidents Andris Bērziņš piespieda Valdi Dombrovski atkāpties un kāpēc noraidīja Vienotības virzīto aizsardzības ministru Arti Pabriku.
Tā dēvētās sabiedriskās komisijas tāme atsedz esošās sistēmas trupi, kura saēd mūsu sabiedrību. Prezidents šo sistēmas trupi cenšas labot, sekojot Margaretes Tečeres slavenajam ieteikumam: «Jo stiprāk tiek kratīta kukurūzas pārslu paka, jo lielākas iespējas dažām pārslām tikt virspusē.» Ir acīmredzams, ka kukurūzas pārslās ir iemeties pelējums. Pat pēc skandalozās tāmes publiskošanas daži sistēmu apkalpojošie mediju pārstāvji centās atrast tai attaisnojumu. Var tikai nojaust, kāda brēka saceltos, ja līdzīgu komisiju ar tādu pašu nekaunīgi uzpūstu tāmi veidotu, piemēram, Rīgas dome un Saskaņas centram lojāli «sabiedrības» pārstāvji. Taču, ja to dara par svešzemju naudu uzturētā sabiedrība Delna un Vienotībai pietuvināti cilvēki, tad dažiem šķiet, ka viss kārtībā. Tad tā var un tas ir labi.
Šie dubultie standarti, neslēptā divkosība rada riebumu katrā apzinīgā, Latvijai labu vēlošā cilvēkā. Tie, kas izliekas nesaprotam, ko prezidents grib no nākamās valdības un tās vadītāja, patiesībā grib tikai vienu – turpināt rullēt kā līdz šim. Turpināt šķērdēt valsts naudu dažādām «sabiedriskām» komisijām un superdārgiem valdības «konsultantiem». Viņi tā gribētu vēl ilgi. Iesākumā līdz vēlēšanām, valdības priekšgalā izvirzot kādu sistēmai paklausīgu cilvēku (Pabriku). Tad, aktīvi kairinot vēlētāju nacionālās jūtas, jāuzvar vēlēšanās, un atkal veselus četrus gadus varētu ērti baroties valsts maizē.
Valsts prezidentam šī kārtība acīmredzami neiet pie sirds. Viņš to grib mainīt, un valdošā «siles» publika ir acīmredzami satraukusies. Jau Vienotības propagandas darbnīcās tiek kaltas svaigākās leģendas par prezidenta «nepareizo» ģeopolitisko orientāciju. Viņš, lūk, esot pārāk draudzīgs ar dažādiem austrumu vadoņiem un arī uz Sočiem braukšot, kas neliecinot par pietiekamu lojalitāti mūsu stratēģiskajiem «draugiem».
Šīm leģendām nav nekāda sakara ar mūsu valsts ārpolitisko kursu. Tās ir radītas tikai un vienīgi iekšējai lietošanai, izmantojot gadu gadiem pārbaudītu metodi – pretinieka neitralizēšanu ar austrumu ēnu. Es nepārrakstījos – prezidents zināmās aprindās jau ir kļuvis par pretinieku, lai gan vārdos vēl tiek spēlēta sadarbības spēle. Realitātē sistēma, kuru šobrīd iemieso Voikas, Rubesas, Kažociņa «sabiedriskā» komisija, cīnās par savu vietu zem saules ar prezidentu, kurš šo sistēmas puvi gribētu izgriezt.
Sistēmas pusē ir milzīgi resursi (tai skaitā cilvēku resursi), bet prezidenta pusē taisnība. Sistēma ar saviem resursiem samērā viegli varētu svinēt pārliecinošu, taču īslaicīgu uzvaru. Cilvēki, kas veido šo sistēmu, nebūt nav muļķi, kas gatavi strādāt par simt latiem. Viņi gan ir gatavi strādāt par simt latiem, taču ne mēnesī, bet stundā, un tātad ir pietiekami gudri, lai saprastu, ka visdrošākais ceļš, kā saglabāt savu privileģēto stāvokli, ir meklēt kompromisu. Tie, kas to nesaprot, riskē sekot pašu vecajam lozungam un pēc Rīgas zaudēšanas zaudēt arī Latviju.