Gan aizsardzības ministrs Artis Pabriks, gan Rīgas mērs Nils Ušakovs Latvijas politiskajā ringā ierindojami smagsvaru kategorijā.
Tāpēc visai neizprotamas ir abu bērnišķīgās apsaukāšanās spēlītes. Pabriks ierosināja tā dēvēto Uzvaras pieminekli Pārdaugavā pārdēvēt par «padomekli», uz ko Ušakovs reaģēja, izsludinot konkursu par labāko (apkaunojošāko) iesauku pašam Pabrikam.
Mario Pjuzo romānā Krusttēvs aprakstīta epizode, kurā māte stumj savu mazgadīgo meitu izvirtuša režisora guļamistabā, lai tikai viņa dabūtu kāroto lomu filmā. Arī politiķi ir gatavi uz daudz ko, lai tikai dabūtu kāroto vietu kādā parlamentā vai amatā. Diez vai citkārt izturētais Pabriks būtu ķēries pie zināmā pieminekļa tēmas, ja pavasarī nebūtu gaidāmas Eiroparlamenta vēlēšanas un viņš nepretendētu katapultēties no apnikušās Rīgas uz kāroto Briseles leiputriju. Arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs intervijā prorietumnieciskajai Krievijas radiostacijai Eho Moskvi sava kolēģa izteikumus skaidro: «Tā jau ir Eiroparlamenta vēlēšanu kampaņas sastāvdaļa.»
Jāuzsver, ka nav runa par pieminekļa nosaukumu, kas korektos apstākļos būtu arī apspriežams jautājums, bet gan par to, ka ceļā uz sapni – Eiroparlamenta krēslu – netiek smādēti nekādi paņēmieni. Arī tie, kas citos apstākļos netiktu likti lietā. Lai ko mēs domātu par šo divdomīgo pieminekli, ir skaidrs, ka tēmas kustināšanas mērķis ir viens – pakairināt atsevišķu cilvēku ne tās gaišākās emocijas. Saucot lietas īstajos vārdos, tiek kurināts naids, gribam to atzīt vai negribam.
Diemžēl jāatzīst, ka naids ir degviela ar lielu enerģētisko kapacitāti un sabiedriskajos procesos spēj dot lielu vilkmi. Cīņā par varu naida jūtas ir izmantotas kopš aizvēstures laikiem un, visticamāk, tiks izmantotas mūžīgi, neatkarīgi no politisko sistēmu maiņām. Jautājums ir tikai par to sabiedrības daļu attiecībām, kas šo produktu labprāt iekļauj savā ēdienu kartē, un to, kas pret to izturas ar riebumu.
Interneta subkultūrai attīstoties, var rasties iespaids, ka primitīvu emociju nozīme pieaug. Internetā vislielāko komentāru skaitu izraisa materiāli, kuri kairina zemākā līmeņa instinktus. Ņemot vērā šo patiesību, politiķi cenšas uz šīm stīgām spēlēt. Taču interneta vide ir diezgan mānīga un rada izkropļotu priekšstatu par realitāti. Šī vide pārspīlē skaļo bļāvēju īpatsvaru sabiedrībā. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās uz šo mānīgo ilūziju iekrita Vienotība un tās galvenā figūra Rīgas sarakstā – Sarmīte Ēlerte. Viņa apzināti pazemināja sava tēla «inteliģences» līmeni, cenšoties tuvoties «interneta bļāvēju» līmenim, un rezultātā zaudēja. Nacionālās apvienības līdere Baiba Broka savukārt apvaldīja agresīvo retoriku un nekļūdījās.
Pabriks šo pieredzi acīmredzot neuzskata par universālu. Viņaprāt, kas nederēja Ēlertei, tas derēs viņam un, paraustot jutīgo pieminekļa stīgu, tā viņam norezonēs labvēlīgi? Patiesi, Ušakovs nenoturējās un atbildēja ar tāda paša līmeņa laipnību. Izsludināja konkursu par apvainojošāko Pabrika iesauku. Nu gluži kā bērni smilšu kastē. Taču šī Ušakova atbilde ir kā glābšanas riņķis Pabrikam, jo vēlēšanu diskusiju kultūra tādējādi tika degradēta par vairākiem pakāpieniem.
Tad, kad Ēlerte sevi vulgarizēja, Ušakovs uz viņas izlēcieniem neatbildēja un augstsirdīgi noraudzījās kā uz mazu, niķīgu bērnu. Vēlētājs šo attieksmi novērtēja. Tagad tādi politiskie smagsvari kā Ušakovs ar Pabriku no nopietnas cīņas arēnas pārvietojušies uz dubļu vannām, pārvēršot visu procesu par nenopietnu cirku. Šādos apstākļos priekšrocības iegūs tie, kas pratīs atstāt intelektuāli pilnvērtīgu iespaidu.