Pārdaugavas mikrorajons, kurā uzaugu, skaitījās ļoti latvisks. Šeit pagalmos dažkārt bija dzirdamas bērnu čalas latviešu valodā un sētniece latviski varēja ar vienu otru aprunāties par to, kad tuvējā veikalā izmetīs sviestu vai desu.
Mūsu rajonā latviešu un iebraucēju attiecības bija aptuveni viens pret trīs. Rīgas mērogos tas bija ļoti latvisks rajons. Citur bija daudz sliktāk. Tur latviešu valodu varēja dzirdēt vien atsevišķu dzīvokļu virtuvēs. Mikrorajonus turpināja celt, un šķita, ka vēl mazliet un latvieši neglābjami nogrims migrantu jūrā. Taču vēsturei labpatikās latviešiem dot, kā mēdz teikt romantiskās filmās, vēl vienu iespēju. Latvija gluži negaidīti sev un pasaulei ieguva neatkarību.
Kā mēs ar šo negaidīto Dieva dāvanu esam izrīkojušies? Salīdzinot ar situāciju pirms 25 gadiem, Latvija ir kļuvusi latviskāka. Vismaz mazāk krieviska – noteikti. Diemžēl latviski runājošo skaits Latvijā ir ievērojami samazinājies un tuvākajos 20 gados turpinās samazināties, par spīti demogrāfijas programmām un centieniem cilvēkus atturēt no aizbraukšanas svešumā, jo deviņdesmito gadu zemās dzimstības dēļ turpinās samazināties jauno māšu skaits. Tas nozīmē, ka, pat būtiski pieaugot dzimstības koeficientam, jaundzimušo skaits labākajā gadījumā saglabāsies pašreizējā zemajā līmenī. Arī autoceļu stāvoklis, saglabājoties pašreizējiem finansējuma apjomiem, neuzlabosies, un mazāk nozīmīgie ceļi turpinās bezcerīgi sabrukt. Skaidrs, ka, lineāri (tāpat kā līdz šim) attīstoties, nekas labs Latvijai nākotnē nav gaidāms. Labākajā gadījumā vārga veģetēšana tālāk – iedzīvotāju skaita samazināšanās, atsevišķu teritoriju pilnīga izmiršana un infrastruktūras sabrukums, latviešu valodas nospiešana perifērijā un depresīvs skats uz pasauli par spīti aicinājumiem beigt čīkstēt un atcerēties, ka pasaulē ir vietas, kur iet vēl sliktāk.
Ko darīt? Kur meklēt cerību spožākai Latvijas nākotnei? Var plātīt rokas un nopūsties – tāda ir globalizācijas realitāte, un nav mūsu spēkos tur kaut ko mainīt. Par laimi, ir. Tāpat kā mūsu pašu spēkos bija astoņdesmitajos gados saņemties un parādīt raksturu, kāds tagad pat šķiet latviešiem neiespējams. Ir divas iespējas. Vai nu ļauties globālajam plūdumam un samierināties ar to, kā ir, vai arī sapurināties un saņemties. Jāsaprot, ka kritiskā masa, aiz kuras nācijas sabrukums ir neatgriezenisks, tuvojas.
Latvietis ir sīksts. Kamēr var paciest, pie daktera viņš neies. Un, ja kāds vēl iestāstīs, ka viss kārtībā, ka kļūst labāk, tad ticēs, ka gan jau viss nokārtosies un būs labi. Šo tautas īpašību lieliski izmanto mentāli ļoti latviskā Dombrovska valdība, kurai varētu ieteikt kopīgi noskatīties izcilo Jaunā Rīgas teātra izrādi Oblomovs. Lai paskatās uz sevi spogulī, kā no malas izskatās nekā nedarīšana.
Diemžēl arī sabiedrības viedokļu līderu vairākums turpina tautu mierināt čūsku dīdītāju manierē, monotoni atkārtojot: neko mainīt nevajag, nav ko meklēt burvju nūjiņas, vajag tikai sūri un grūti strādāt. Galvenais – nedrīkstot gaidīt mesiju, Saulvedi, laimes lāci vai kaut ko tamlīdzīgu. Atļaušos būt nepopulārs un apgalvošu pretējo. Pasaules vēsturi veido personības. Turcijā ikviens turks ir pateicīgs nācijas tēvam Ataturkam, Vācijā katrā lielākā pilsētā ir Bismarka piemineklis un viņa vārdā nosaukta iela, bet Singapūrā jau vairāk nekā 50 gadus valda premjera Lī Kuanju dinastija. Šie cilvēki pārvērta savas valstis.
Var dažādi vērtēt Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu un viņa partiju Fidez. Var ironizēt, ka 2010. gadā, kad uz Ungāriju atbrauca SVF misija, viņa valdības ministri demonstratīvi aizbrauca uz Pasaules kausa izcīņu futbolā DĀR, taču neviens neironizē, ka ungāri stāv ar saliektu muguriņu un izstieptu roku. Galvenais ir pašapziņa, kuras latviešiem bezcerīgi trūkst, un to nekādi nevar iegūt, saņemot uzslavas par izcilu paklausību.
Sūri un grūti strādāt, nepretoties liktenim latviešus mācīja vācu baroni, krievu poļitruki un tagad Briseles vietvalži. Evolūcijas teorijas tēvs Čārlzs Darvins ir teicis, ka izdzīvo nevis tā suga, kura ir stiprākā un pat ne gudrākā, bet tā, kura ir spējīga mainīties atbilstoši apstākļiem. Latviešiem ir jāizvirza politiskais pieprasījums pēc izmaiņām politiskajā sistēmā. Esošais modelis ir pierādījis, ka ir dzīvotnespējīgs.