Skatoties LTV raidījumu Sastrēgumstunda, varētu domāt, ka konflikts KNAB jau pavisam drīz tiks atrisināts.
Gan Aleksejs Loskutovs (Vienotība), gan Kārlis Seržants (ZZS) raidījumā bija vienisprātis, ka problēmas cēlonis ir KNAB priekšnieka vietnieces Jutas Strīķes neapvaldāmās ambīcijas un viņas atbrīvošana konfliktu izravētu saknē. Būtu jau labi, ja viss būtu tik vienkārši.
Sabiedrībā valda viedoklis, ka situāciju KNAB nosaka divu amatpersonu personiskais konflikts, taču tās pamatā ir daudz smagākas problēmas, kuras tās pašas dienas rītā LNT raidījumā 900” izgaismoja bijušais KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis. Viņš būtiski paplašināja konflikta saturisko jēgu, uzsverot tā dziļāko cēloni. Personiskās ambīcijas ir tikai konflikta redzamā daļa. Pasaulē visu nopietnu sadursmju pamatā vienmēr ir ekonomiskās intereses. Konkrētā gadījumā runa ir par noteikta politekonomiskā grupējuma vēlmi pārņemt kontroli valstī.
Vilnītis secina: «Pat, ja tās dāmas [Strīķes] tur vairs nebūs, nekas nemainīsies, jo visās spēka struktūrās ir salikti [režīmam] lojāli cilvēki.» Faktiski Vilnītis paziņo, ka valstī varu ir sagrābusi noteikta personu grupa, kuras politiskā jumta funkcijas pilda Vienotība. Viņš atkārto to pašu, ko jau ilgstoši sabiedrībai cenšas pateikt cits Latvijas spēka struktūru atmaskotājs, grāmatas Cits ķēķis līdzautors Lato Lapsa. Lai kā mums to negribētos atzīt, Latvijā ir izveidojies (mentāli pārmantots) tāds pats aziātiski mafiozais spēka struktūru modelis, kāds darbojas Krievijā. Skumji, ka Latvijā daži viedokļu līderi atklāti aizstāv šo prettiesisko modeli, kuru patlaban iemieso Strīķe.
Pēc Vilnīša domām, Dombrovskis nu jau esot sapratis, kas notiek KNAB, bet neko nevarot darīt, pat ja to gribētu (nav gan teikts, ka tiešām grib), jo uz viņu tiek izdarīts liels iekšpartejiskais spiediens. Vilnītis skaidri pasaka to, ko daudzi nojauš jau sen – KNAB ir kļuvis par partijas Vienotība atsevišķu personu spēka instrumentu, «ar kura palīdzību dīdīt jebkuru valsts amatpersonu». Arī pie viņa savulaik nākuši Vienotības politiķi, kuri vēlējušies ar KNAB palīdzību dabūt no ceļa konkurentus, tajā skaitā no pašu partijas. Tāpēc Vilnītis prognozē, ka Streļčenoks cīņu par sava amata saglabāšanu zaudēs, jo spēku samērs neesot labvēlīgs tiem, kuri strādā valsts un sabiedrības interesēs. Pārsvars esot to pusē, kuri kalpo šauras politekonomiskās kliķes labā. Vilnītis ir pārliecināts, ka valdošā kliķe pārbrauks pār Streļčenoku kā ar ceļa rulli. Ja tā notiks, tad būšot pilnīgi skaidrs, ka mūsu valstī tiesiskums ir caur caurēm sapuvis. Tomēr ir cerība, ka šajā jautājumā Vilnītis kļūdās. Uz ko balstās šīs cerības?
Pirmkārt, Latvijā tomēr vēl ir saglabājies viedokļu plurālisms. Tiem, kas negrib bāzt galvu smiltīs, pagaidām vēl ir plašas iespējas ieraudzīt mūsu spēka struktūru ēnainās aizkulises. Otrkārt, Streļčenoks izrādījies daudz sīkstāks vīrs, nekā bija cerējuši tie, kas stāv aiz Strīķes&Co. Streļčenoks nedomā samierināties ar sākotnēji viņam atvēlēto Strīķes preses sekretāra funkciju un grib nostiprināt reālu KNAB priekšnieka varu, lai sagrautu aziātiski mafiozo iestādes modeli.
Būtiski ir arī tas, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš vada Nacionālās drošības padomi, labā nozīmē ievērojami atšķiras no sava gļēvā un uzslavas alkstošā priekšgājēja. Arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kaut arī lielā mērā ir sistēmas ķīlnieks, tomēr ir pietiekami saprātīgs cilvēks, lai saprastu, ka ilgtermiņā tādam puskriminālam modelim, kāds izveidojies tagad, nav nākotnes. Arī sabiedriskā doma pēdējo gadu laikā ir būtiski mainījusies. Strīķei uz vārda vairs netic. Arī viņas slavas koris medijos skan aizvien nepārliecinošāk. Tas nozīmē, ka tiesiskums Latvijā nav zudis un pastāv cerības, ka Krievijas modelis mūsu spēka struktūrās varētu tikt sagrauts. Tiesa, paliek atklāts jautājums, vai tie, kas šobrīd stāv aiz Strīķes un cenšas šo modeli saglabāt, viņu jau nav norakstījuši kā izlietotu materiālu un raugās pēc nākamā favorīta, kurš pildītu tās pašas funkcijas, kuras līdz šim pildīja Strīķe.