Iekonservētā nabadzība

 

Šogad pēc vairāku gadu pārtraukuma atsākta pensiju indeksācija. Arī nākamā gada budžetā paredzēta neliela pensiju indeksācija. Šobrīd vēl notiek diskusijas par to, kādai tai jābūt, jo ir vairāki varianti.

Tomēr ir pienācis laiks parunāt arī par pašas indeksācijas būtību, jo likuma normas un Labklājības ministrijas pārstāvju izteikumi liecina, ka pensiju indeksācijas būtība pašreizējā izpratnē ir sociāli netaisnīga.

Lūk, kā sociālajā tīklā twitter Labklājības ministres Ilzes Viņķeles padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Marta Krivade to noformulējusi: «Indeksācijas būtība ir nevis veidot superīgu pensiju, bet nodrošināt, lai tā nezaudē vērtību pret patēriņa grozu.» Tātad indeksācijas būtība, kā to redz LM, ir iesaldēt pensionāra dzīves līmeni uz brīdi, kad viņš aiziet pensijā. Respektīvi, ja cilvēks aizgājis pensijā, piemēram, 2000. gadā, kad dzīves līmenis valstī bija ievērojami zemāks nekā tagad, tad viņa pensijas līmenis attiecībā pret noteiktu patēriņa grozu paliks nemainīgs līdz pat mūža beigām. Praksē tas izpaužas tā – ja 2000. gadā pensijā aizgājis pensionārs par savu pensiju varēja nopirkt, piemēram, 100 maizes kukuļu (gaļas kilogramus, elektrības kilovatstundas vai tramvaja biļetes), tad arī 2020. gadā viņš varēs nopirkt tikai tos pašus 100 maizes kukuļus (vai citas preces) un arī 2030. gadā viņš varēs nopirkt tikai to pašu preču un pakalpojumu apjomu, kādu varēja nopirkt 2000. gadā. Tas nav taisnīgi, jo, sabiedrības ienākumu līmenim augot, visiem ienākumu attiecība pret noteiktu patēriņa grozu pieaug, bet pensionāriem paliek uz vietas.

Sociālais taisnīgums prasa, lai pensionāru pensija ne tikai nesamazinātos attiecībā pret patēriņa grozu, bet arī lai pensionārs saglabātu savu ienākumu līmeni attiecībā pret sabiedrības kopējo ienākumu līmeni. Proti, lai viņš nekļūtu arvien nabadzīgāks iepretim citiem sabiedrības locekļiem. Pensionāra sociālais statuss, kurš izmērāms naudas izteiksmē, nedrīkstētu samazināties.

Lai pensionāru relatīvā turība un līdz ar to sociālais statuss nesamazinātos, pensijas jāindeksē ne tikai atbilstoši inflācijas līmenim, bet arī atbilstoši vidējai algai valstī, jo pensionārs, kurš aizgājis pensijā, teiksim, 2000. gadā, ir noripojis pa sociālo trepi krietni lejup. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, cenas šajos gados ir pieaugušas par 80%, kamēr vidējā darba samaksa (uz rokas) pieaugusi gandrīz trīskārt – no 154 latiem mēnesī 2000. gadā līdz 488 latiem mēnesī 2012. gadā. Pensionārs, kurš, aizejot pensijā 2000. gadā, saņēma tiem laikiem salīdzinoši pieklājīgu 100 latu pensiju, tagad saņem 180 latu pensiju, kas tagad vairs ne tuvu nav pieklājīga. Līdz ar to šis pensionārs ar katru gadu kļūst salīdzinoši trūcīgāks, lai gan attiecībā pret patēriņa grozu viņa pensija paliek nemainīga.

Cilvēkus vairāk par reālu trūkumu uztrauc tieši sociālā taisnīguma trūkums. Ja viņš redz, ka viņam ir grūti, bet sabiedrībai arī ir kopumā grūti, tad viņam ir vieglāk šo savu grūtību nastu panest. Tāpēc pensionāri, sakožot zobus, pārcieta krīzes gadu grūtības un pensiju indeksācijas apturēšanu. Tagad, kad krīze esot pārvarēta un budžetā atkal notiek klāt nākušās naudas dalīšana, arī pensionāri cer uz savu daļu.

Pašreiz spēkā esošais likums nosaka, ka pensionāriem tiek indeksēta pensija tikai par inflācijas tiesu, turklāt proporcionāli pensijas lielumam. Tātad, jo lielāka pensija, jo lielāks pensijas pieaugums. Ja Latvijā būtu bijusi stabila pensiju sistēma vismaz gadus četrdesmit, tad šādam modelim varētu kaut daļēji piekrist, taču Latvijā ne tikai pensiju sistēma, bet arī visa sociālekonomiskā sistēma ir kardināli mainījusies pēdējo divdesmit gadu laikā. Līdz ar to ne tikai iesaldēt, bet iedzīt vēl dziļākā trūkumā tās sabiedrības daļas pārstāvjus, kuriem iznāca pelnīt sev pensiju šajā sarežģītajā sociālekonomiskā lūzuma periodā, ir augstākā mērā netaisnīgi.

Skaidrs, ka budžets nav bezgalīgi staipāms un kompromiss arī no pensionāru puses ir iespējams. Ja tikai būtu vēlme un Ilzes Viņķeles sapratne, ka ir jāciena arī tie cilvēki, kuri okupācijas laikā radīja tās materālās vērtības, kuras izmanto viņa pati, nevis jānievā, sakot, ka jūs pensijas nemaz neesat pelnījuši.