Ilgus gadus Latvijas nesasniedzams sapnis bija izgudrot pašiem savu Nokia. Proti, radīt kādu lielu, inovatīvu uzņēmumu, kurš varētu kļūt par pasaules nozīmes zīmolu. Tagad, kad Nokia mobilo tālruņu ražošanas bizness ir pārdots Microsoft, šī metafora zaudējusi sākotnējo jēgu.
Taču daba necieš tukšumu. Latvijai jāatrod savs izaugsmes ceļa variants. Kāds tas varētu būt?
Diezgan grūti iedomāties, ka Latvijā varētu rasties kāda liela (pēc pasaules mērogiem) kompānija, kura tad nu kļūtu par Latvijas Nokia aizstājēju. Ir jāizdomā kaut kas cits. Kaut kas tāds, kas liktu par Latviju pasaulei runāt pozitīvā gaismā. Ja nevaram izveidot inovatīvu kompāniju, tad varbūt varam izveidot inovatīvu valsti ar inovatīvu valsts pārvaldi? Katram sapratīgi domājošam cilvēkam ir acīmredzams, ka Latvijas politiskā sistēma ir izrādījusies mūsu sabiedrībai pilnīgi nepiemērota. To var noliegt tikai tie, kas stūrgalvīgi atsakās atzīt realitāti vai vienkārši nevēlas redzēt neko aiz savas greznās savrupmājas augstā žoga. Latvijas politiskā sistēma ir jāmaina. Turklāt jāmaina nevis kosmētiski, bet gan jāmaina kardināli un inovatīvi. Konceptuāli, kā to būt darījis Latvijas intelektuāļu elks – kompānijas Apple dibinātājs Stīvs Džobss.
Jau dzirdu skeptiķu balsis, ka nevajagot cerēt uz kaut kādu brīnumnūjiņu, uz kaut kādu laimes lāci, kas atrisinās visas problēmas. Vajagot cītīgi strādāt, un tad jau labie laiki iestāšoties. Taču – ko mūsdienās nozīmē cītīgi strādāt? Vai cītīgi strādāt nozīmē 8 stundas nenogurstoši rauties pie virpas, ar mūrnieka ķelli, vai pie autobusa stūres? Vai operēt slimniekus, dziedāt operā vai savest kārtībā grāmatvedības bilances? Vai varbūt cītīga strādāšana nozīmē sniegt konsultācijas valsts uzņēmumu maksātnespējas organizēšanā un kafejnīcās ar ietekmīgiem politiķiem sakārtot lietas? Aicinājumi katram cītīgi strādāt un nerunāt par politiskās sistēmas maiņu ļoti atgādina 19. gadsimta vācu baronu ieteikumus latviešu bauriem – strādājiet vairāk, esiet paklausīgi, un gan jau tad labāk dzīvosiet.
Kā lai šeit neatceras slaveno Alberta Einšteina teicienu, ka ir neprāts atkārtot vienu un to pašu darbību un katru reizi gaidīt citu rezultātu. Kopš neatkarības atjaunošanas esošās politiskās sistēmas ietvaros esam ievēlējuši septiņas saeimas, bet katru reizi gaidām citu rezultātu. Vienmēr ir viens un tas pats, jo – ja gribam citu rezultātu, tad ir jāmaina darbība. Proti, jāmaina sistēma. Ar to saprotot centrālo ideoloģisko dogmu, kas nosaka valsts konceptu.
Pašreiz valdošā dogma nosaka, ka valstij pēc iespējas mazāk jājaucas sabiedrības dzīvē un vēl mazāk ekonomikā. Tai tikai jānosaka spēles noteikumi un jāseko, lai tie tiktu ievēroti. Viss. Atbilstoši šai dogmai valsts vara ir vāja. Kamēr šī dogma netiks mainīta, tikmēr sistēma netiks mainīta un nekas valstī nemainīsies. Ja gribam patiesu valsts uzplaukumu, tad mums ir nepieciešama stipra valsts. Pilnībā jāmaina sociālekonomiskā paradigma. Valsts centrā jānoliek cilvēks, nevis kapitāls. Kapitālam vienmēr ir tieksme uz vieglu peļņu. Kur ir vieglākā peļņa? Spekulatīvajā burbuļekonomikā. Valsti krīzē iedzina ne jau valdības parāds, kas bija viens no mazākajiem ES (mazāks par 10% no IKP un mazāks par 1 miljardu latu), bet gan privātā kapitāla ālēšanās, kas sataisīja 20 miljardu latu lielus privātos parādus.
Jāmaina valsts attieksme pret cilvēku. Cilvēkam jāsajūt, ka valstij viņš ir svarīgs un dārgs. Ka valsts rūpējas un gādā par katru tās pilsoni. Ir jāizbeidz ķiķināt par paternālo sabiedrības modeli. Ikviens vēlas piedzimt gādīgiem vecākiem, nevis augt bezpersoniskā bērnu namā. Tāpat ikviens vēlas sajust valsts rūpes grūtā brīdī, nevis dzīvot sabiedrībā, kur «tiec galā ar visu pats».
Sabiedrībā, kur visi staigā uz rokam, tas, kurš aicina nostāties uz kājām, tiek pasludināts par ķeceri. Darbojoties esošajā sistēmā, mums nekāds izrāviens nespīd. Diemžēl valdošā nespējnieku kliķe negrib nekādas pārmaiņas, kuras apdraud tās superkomfortablo eksistenci. Pie šīs kliķes jāpieskaita arī tās ideoloģiskie apkalpotāji – visi šie galma politologi, eksperti un citi pareizrunātāji. Viņiem visiem vienreiz ir jāpasaka: pietiek, pastāviet nu pie ratiem!