ASV prezidents Baraks Obama otrdienas vakara uzrunā nācijai no Baltā nama lūdza Kongresu atlikt balsojumu par uzbrukumu Sīrijai. Kara sākums tiek pārcelts, bet pagaidām vēl ne atcelts.
Obamas uzruna bija ieplānota jau vairākas dienas iepriekš, un sākotnēji tika ziņots, ka šī uzruna notiks tiešraidē no prezidenta Ovālā kabineta. Tiešraide no Ovālā kabineta, prezidentam sēžot pie rakstāmgalda, ASV komunikāciju simbolikā nozīmē augstākā svarīguma līmeņa notikumu. Piemēram, paziņojumu par kara sākšanu vai aicinājumu Kongresam balsot par ko tamlīdzīgu. Taču pēc tam, kad Krievija ierosināja pakļaut Sīrijas ķīmisko ieroču arsenālu starptautiskajai kontrolei un šo priekšlikumu ASV nevarēja vienkārši ignorēt, Obama nolēma pārcelt uzrunu no Ovālā kabineta uz Baltā nama koridoru, stāvot pie parastās tribīnītes. Tas nozīmē, ka uzrunas svarīgums tika par pakāpi pazemināts.
Jo ilgāk Obama vilcinās, jo viņam būs grūtāk panākt Kongresa atbalstu uzbrukumam, taču teikt, ka Sīrijas krīze tuvojas sekmīgam atrisinājumam, ir krietni pāragri. Par to, ka militārs trieciens pret Sīriju ar grūti paredzamām sekām nav novērsts, liecina izteiksmes forma, kādā pasaules vadošie mediji atspoguļo konfliktu. Mūsdienās tieši mediji lielā mērā nosaka – būt vai nebūt karam.
Jebkurš konflikts, tajā skaitā fiziska cīņa, vispirms sākas pretinieku galvās. Tāpēc neviens karš netiek uzsākts, atklājot patieso iemeslu, kurš parasti nav pārāk pievilcīgs un sabiedrībai ir grūti iebarojams. Vienmēr priekšplānā tiek izvirzīti it kā taisnīgi un godprātīgi iegansti. Pirmais pasaules karš sākās it kā atbilde uz kāda terorista atentātu pret Austrijas erchercoga Ferdinandu Sarajevā, savukārt Otrais pasaules karš sākās pēc hitleriešu inscenēta it kā poļu uzbrukuma vācu radiostacijai. Abos gadījumos kara izraisīšanas patiesie cēloņi bija pavisam citi. Ja priekšplānā ir iegansti, nevis iemesli, un tiek nemitīgi runāts par to, kas patiesībā nav svarīgākais, tad visa kara gatavošanas priekšspēle sāk atgādināt absurda teātri. CNN komentētāji (pārsvarā gan tieši komentētājas) katru vakaru, runājot par Sīrijas krīzes attīstības scenārijiem, ierasti skaļi smejas, joko, sacenšas asprātībām, it kā apspriestu kādu Holivudas seriālu vai Oskara balvas piešķiršanas ceremonijas vadītāja jokus un aktrišu kleitu izgriezumus.
Lai karš būtu sekmīgs, vēl pirms tā sākuma attiecīgi jānoskaņo sabiedriskā doma. Šajā procesā galveno lomu spēlē masu mediji. To uzdevums pirms kara uzsākšanas ir pretinieku demonizēt un dehumanizēt. Svarīgāk pat ir dehumanizēt. Proti, nekādā gadījumā nedrīkst rādīt pretinieku nometnes vienkāršos cilvēkus. Tādus pašus, kādi ir skatītāji ērtos klubkrēslos tūkstošiem kilometru no konflikta zonas. Šajā ziņā šīs nedēļas sākumā radikāls pavērsiens notika Euronews kanālā, kur pēkšņi sāka rādīt Sīrijas galvaspilsētas Damaskas tirgu, kur, turot rokās piepūšamos balonus, ikdienišķi pārvietojas parasti cilvēki; turienes kafejnīcas, kur cilvēki ēd saldējumu un intervijās asi nosoda gaidāmo ASV uzbrukumu. Jāatzīmē, ka līdz tam šā kanāla sižetos par Sīriju tika rādītas vienīgi pussagrautas mājas, tanki, kaujinieki ar automātiem un nervu gāzes upuri. Pilnīgi nekas cilvēcīgs un ikdienišķs, kas skatītājiem ļautu paskatīties uz konfliktu no ikdienas cilvēka skatu punkta.
Diemžēl LTV Panorāma aizgāja pa pretējo ceļu. Otrdienas vakarā tika parādīta intervija Jordānijā ar kādu nezināmu cilvēku, kurš tika uzdots par it kā augsta ranga Sīrijas armijas dezertieri un stāstīja briesmu lietas par Asada armijas nežēlību. Diemžēl aiz kadra palika, kāpēc mūsu jaunie reportieri devušies uz Jordāniju, kas ir teju vienīgā no kaimiņvalstīm, kas viennozīmīgi atbalsta militāru uzbrukumu Sīrijai, nevis caur Beirūtu uz Damasku, un kas šo braucienu apmaksājis un organizējis?
Diemžēl jāatzīmē, ka arī CNN un BBC kanāli joprojām piekopj vienpusīgu kara laika propagandas stratēģiju. Nekādu reportāžu no Damaskas, nekādu civiliedzīvotāju, kas atbalstītu Asada valdību. Tikai nemiernieki, baltos palagos satīti ķīmisko uzbrukumu līķi, pusssagrautas mājas un Asads pēc iepējas nepievilcīgākā rakursā. Tādā rakursā, kas liecina, ka nekas nav beidzies un izvirzītie mērķi vēl nav sasniegti.