Bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis dzērumā izraisījis avāriju. Pēc visai nevīrišķīgiem centieniem izlocīties no atbildības viņš tomēr savu vainu atzinis, un tiesa viņam piespriedusi pelnīto sodu.
Taču zinātāji teic, ka Ķīlim problēmas ar alkohola lietošanu nav pirmo reizi. Arī atrodoties ministra postenī, šī problēma likusi sevi manīt. Taču valdības vadītājs Valdis Dombrovskis uz to, tāpat kā ministra haotisko darba stilu, skatījies caur pirkstiem un savu ministru piesedzis. Kā bijušais ministrs atmaksājis savam labdarim, kas viņu tik ilgi piecietis?
Nepateicība ir pasaules alga, vēsta latviešu sakāmvārds. Latviešiem ir vēl smagāka paruna – izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā. Ķīļa intervija laikrakstā Latvijas Avīze ir tieši šāds kodiens rokā premjeram. Ķīlis savam piesedzējam, kuram visai bieži nācās viņa paša vietā izstrēbt savārītās putras, pateicības vietā atmaksājis ar vairākiem sitieniem zem jostasvietas. Turklāt sists ir mērķtiecīgi un neapšaubāmi ļauni. Ķīlis šajā intervijā stāsta, kā premjers esot ietekmējis finansiāli svarīgus lēmumus, kurus viņš kā ministrs negribējis atbalstīt. Šāda prakse politikā nepieredzējušajam Ķīlim esot likusies nepieņemama, un tas tā varētu arī būt, taču piesauktie piemēri liecina, ka Ķīlim nav bijusi tik daudz vēlme piepacelt lēmumu pieņemšanas aizkaru, cik ieriebt tieši premjeram un valdošajai partijai. Bijušais ministrs noteikti būtu varējis piesaukt citus piemērus – par to, kā premjers viņam zvanījis un kaut ko lūdzis vai pieprasījis, taču Ķīlis labi zina, uz ko uzķersies daļa mediju. Ķīlis zina, kāds atslēgas vārds jāpasaka, lai zināmas aprindas to sadzirdētu kā vārdu fas! un sāktos skaļa riešana. Proti, vajag tik skaļi nosaukt vārdu – Ventspils, lai dažam labam Pavlova sunim nekavējoties iedarbotos riešanas reflekss.
Ķīļa sitiens pa premjeru un viņa partiju nav nejaušs. Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir palicis vairs tikai gads, un Reformu partija ir uzsākusi savu finiša spurtu. Citkārt to varētu uzskatīt par pārsteidzīgu, taču šoreiz drīzāk ir otrādi – ir pēdējais laiks vēl kaut ko glābt. Reformu partijas reitingi ir zemāki par rudens zāli, un visi novērotāji tai paredz skumju galu. Taču var jau mēģināt izspēlēt to pašu kārti, kas iepriekšējās vēlēšanās zatleriešiem atnesa lielo laimestu. Proti, atkal jāizspēlē oligarhu un Ventspils kārts. Ja jau vienreiz izkrita lielais laimests, tad kāpēc gan šoreiz šo veiksmes formulu neatkārtot?
Turklāt Reformu partiju varētu iedvesmot tas, ka Vienotībai pēdējā laikā ievērojami sašķobījušies tās galvenie panākumu pīlāri – apsūbējis gan «godīguma» nimbs, gan «veiksmes stāsta» leģenda. Vienotība Latvijas politiskajā teātrī no labo zēnu un meiteņu trupas pamazām kļūst par izteiktu «mazākā ļaunuma» vai pat «slikto» apvienību. Šajā situācijā Reformu partijas mēģinājumi pārķert iniciatīvu ir labi saprotami, jo teorētiski abas partijas mīcās pa vienu un to pašu elektorālo dubļu vannu. Diemžēl reformisti, kā vienmēr, par valsti domā pēdējā kārtā, un šie viņu mēģinājumi torpedēt valdības darbu, apvainojot koalīcijas partnerus, valstij labumu nedos. Kāpēc?
Atbilstoši Latvijā valdošajai mitoloģijai, labs lēmums ir vienīgi tāds lēmums, kura rezultātā kādam kaut kas tiek atņemts vai vismaz neviens vietējais neko neiegūst. Savukārt jebkurš saprātīgs lēmums Latvijas politiskajā mitoloģijā skaitās nelietīgs, jo vienmēr kāds no šī lēmuma būs ieguvējs. Līdz ar to gandrīz jebkuru saprātīgu lēmumu var interpretēt kā rīcību kāda «sliktā» interesēs. Tā kā tuvojas vēlēšanas un neviens negrib tikt jau minēto Pavlova suņu apriets, nekādi valstiski atbildīgi lēmumi netiks pieņemti vai vēl trakāk – tiks pieņemti lēmumi, kas valstij tikai kaitēs, toties izskatīsies kā sliktajiem par sliktu. Citiem vārdiem, savstarpējā riebšana tikai pastiprināsies, un gaisotne koalīcijā sakarsīs.
Skumjākais, ka ar esošo politisko sistēmu un ilgos gados izkopto esošo politisko mitoloģiju nekas nemainīsies arī turpmāk. Nemainīsies, kamēr neizdosies salauzt esošo politisko sistēmu, to pārveidot atbilstoši latviešu tautas interesēm un tradīcijām un tādējādi radīt jaunu, veselīgu politisko leģendu.