2004. gada nogalē Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas paspārnē izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija izdeva grāmatu Nacionālās intereses: formulējuma meklējumos.
Dažādi eksperti (Ivars Ijabs, Žanete Ozoliņa, Ineta Ziemele un citi) mēģināja formulēt, kas tad ir Latvijas nacionālās intereses. Šai grāmatai bija jānosaka Latvijas attīstības stratēģiskais vektors pēc iestāšanās ES, taču ar grāmatas atvēršanu arī beidzās «nacionālo interešu formulējuma meklējumi».
Tagad pagājuši jau gandrīz desmit gadu un esam nonākuši tiktāl, ka par Latvijas nacionālajām interesēm augstākā līmeņa politiskajās aprindās cenšas nerunāt, it kā tas būtu kas nepiedienīgs. Pieminot vārdus – «nacionālās intereses» –, viegli var tikt ierindots «nepareizajos», jo Latvijas politikā šie vārdi ieskaitīti gandrīz vai aizliegto vārdu kategorijā. 2012. gada decembrī tika pieņemts jaunais valsts Nacionālās attīstības plāns, kurš sarakstīts daiļrunīgā valodā, bet kur vārdus – «nacionālās intereses» – vairs neatrast. It kā tie saturētu kādu vīrusu, kas varētu inficēt visu dokumentu. Tāpēc, pirms runājam par pašām nacionālajām interesēm, vispirms šis jautājums jāatgriež politiskajā dienas kārtībā.
Šis uzdevums var izskatīties pieticīgs, taču tas nav viegli izpildāms. Latvijas tā dēvētie nopietnie politiķi (kuri prot tekoši runāt birokrātu jaunvalodā) mentāli jau sen vairs nedzīvo Eiropas perifērijas provincē Latvijā, bet gan galvaspilsētā Briselē, Frankfurtē, Vašingtonā un citās pasaules metropolēs. Šajā jaunajā 21. gadsimta finanšu Internacionālē runāt par nacionālajām interesēm nozīmē demonstrēt savu provinciālismu un arhaisko iesprūšanu 20. gadsimta pirmās puses domāšanā. Līdz ar to mūsu politiķi paši no laba prāta par nacionālajām interesēm nekad nedomās un nerunās. Viņi ir jāpiespiež to darīt. Kādā veidā?
To var panāk vienīgi sabiedrība, jo šiem jaunvalodas ciceroniem tāpat jāgūst vietējo vēlētāju atbalsts, lai vispār noturētos uz politiskās konjunktūras lēkājošā zirga. Sliktā ziņa ir tā, ka sabiedrisko pieprasījumu veido tie, kuru rokās resursi – finansiālie, administratīvie, juridiskie un citi –, kas nepieciešami sabiedriskās domas iegrozīšanai vēlamajā virzienā. Resursu samērs diemžēl ir par labu šai finanšu Internacionālei, kurai Latvija ir sīka ekonomiska vienība tās globālajos plānos. Rezultātā liela daļa sabiedrības svēti tic, ka Latvijas intereses sakrīt ar mūsu stratēģisko partneru interesēm un mums atsevišķi savas nacionālās intereses nav jāformulē. Tādas nemaz nav, kā to uzskatāmi ilustrē šo jēdzienu neesamība Nacionālās attīstības plānā.
Šī ticība balstās uz pieņēmumu, ka mēs visi esam vienā laivā un, kas labi ES un ASV, tas labi arī Latvijai. Reiz jau mēs noticējām (un daudzi turpina ticēt) līdzīgai teorijai ekonomikā, kura paredz, ka priekšrocības bagātajiem visefektīvāk nodrošina trūcīgo labklājības pieaugumu, savukārt resursu pārdale par labu trūcīgākajiem bremzē ekonomiku, tāpēc jebkāda cīņa par sociālo taisnīgumu esot degradējoša un nodara kaitējumu ekonomikai. Šīs ticības dēļ banku alkatības izraisītās krīzes pārvarēšanu izdevās gandrīz pilnībā uzkraut uz latviešu tautas pleciem, kamēr starptautiskais bezrobežu kapitāls tika cauri ar vieglu izbīli.
Mūsu politiķi rīkojas, it kā starpvalstu attiecībās jau būtu iestājies komunisms, kur no katra pēc spējām un katram pēc vajadzībām. Realitātē Latvija var būt paklausīgākā ES dalībvalsts, nojaukt savas cukurfabrikas, bet pretī saņemt mazākos platībmaksājumus. Tāpat kā visur, arī starpvalstu attiecībās resursu daudzums vienmēr ir mazāks nekā vēlme tos iegūt un patērēt. Kādam tiek vairāk un kādam mazāk. Komunistiskā paradīze uz zemes vēl ne tuvu nav iedibināta, tāpēc savas nacionālās intereses katrai valstij ir precīzi jādefinē un atbilstoši tām jārīkojas.
Labā ziņa ir tā, ka sabiedriskās domas manipulatori var tautu ilgstoši vazāt aiz deguna, bet nevar to darīt mūžīgi. Ja nākamruden gaidāmajās Saeimas vēlēšanās nacionālo interešu jautājums būs dienas kārtībā, tad tie, kuri baidās šos vārdus ņemt mutē, par nacionālo interešu nodošanu dabūs ko pelnījuši.