Viens no spilgtākajiem pēcpadomju Latvijas politikas mitoloģiskajiem elementiem ir slavenā sile, no kuras mūsu tā sauktā politiskā elite barojas.
Tas, ka sile ir mitoloģisks elements nenozīmē, ka tā nepastāv dzīvē. Tieši otrādi. Vienotības «barokļu» Olafa Pulka un Jāņa Škapara iecelšana amatos Satiksmes ministrijas paspārnē esošajos uzņēmumos ir uzskatāmākais pierādījums siles eksistencei. Diemžēl siles mitoloģija lielā mērā nosaka latviešu politiskās dzīves uztveri.
Viss Latvijas politiskais process sabiedrībā tiek uztverts kā nemitīga cīņa par vietu pie siles. Turklāt šādi tas tiek uztverts visos sabiedrības slāņos. Gan par sorosītiem sauktie kreisie liberāļi, gan uzņēmēji no lablatviskajām aprindām, gan konservatīvie un nacionālisti – visi savos politiskajos pretiniekos redz alkatīgus tipāžus, kuru galvenā vēlme ir tikt pie siles savtīgos nolūkos, valsts intereses atstājot tālu otrajā plānā vai pat tām apzināti kaitējot. Arī vienkāršā tauta partiju un politiķu darbību uztver kā skaļu kviecienu pavadītu rukšu cīņu par iespēju iestumt silē šņukuru un tur, labpatikā urkšķot, pastrēbt tautas sarūpēto. Tāda ir Latvijas politiskās mitoloģijas galvenā tēma, un Vienotība, izkārtojot siltas vietiņas pulkiem un škapariem, kārtējo reizi apliecina, ka dienas kārtība netiek mainīta: politika – tā ir cīņa par vietu pie siles.
No šīs mitoloģijas izriet nākamais secinā
jums – visu nelaimju sakne ir šī sile. Tieši ar neapzinātām cerībām likvidēt šo nelaimes raisošo sili izskaidrojams lielais tautas atbalsts Zatlera rīkojumam nr. 2 un vēlākajiem Zatlera Reformu partijas panākumiem ārkārtas Saeimas vēlēšanās. Taču tad, kad atklājās, ka Zatlers pat nedomā likvidēt sili un ar viņa palīdzību pie tās piekļuvusi vesela plejāde jaunu, nekaunīgu «rukšu», viņa popularitāte strauji kritās.
Siles neapšaubāmā eksistence apdraud ne tikai politiskās partijas, kuras vēlētājs par pārāk dziļu šņukuru bāšanu silē soda ar aizslaucīšanu vēstures mēslainē, bet visu politisko procesu un pat valsts suverenitāti. Ja visu nelaimju cēlonis ir sile, tad atliek vien noskaidrot, kad tā uzradusies, un atrast veidus, kā no tās tikt vaļā. Te nu nonākam līdz pavisam nepatīkamām lietām. Izrādās, ka sile ir uzradusies līdz ar mūsu valsts neatkarības atjaunošanu. Kamēr ideālisti «barikādes būvēja», tikmēr nākamā politiskā elite savās galdnieku darbnīcās (kafejnīcā Možums un citur) sili meistaroja, teikts latvju tautas jaunākajās teiku grāmatās. Vēlākajos gados sile kļuva arvien milzīgāka un milzīgāka un nekādas politiskās manipulācijas un pat ekonomiskā piebarošana (Kalvīša laikā Latvijas sabiedrība piedzīvoja ekonomiski labākos laikus savā vēsturē) nevarēja mazināt tautas naidu pret «siles barokļiem».
Taču, ja sile uzradās līdz ar neatkarības atjaunošanu, tad sanāk, ka siles izmērus var samazināt, samazinot reālās suverenitātes apmērus. Atbilstoši šai loģikai, jo mazāka mums reālā noteikšana pār savu valsti, jo mazāka sile. Jo mazāka sile, jo mazāk sliktuma valstij (jo visas nelaimes ceļoties no siles). Līdz ar to, piemēram, stāsti, ka, ieviešot eiro un atsakoties no tāda valstiskās regulācijas instrumenta kā monetārā politika, mēs samazinām savas iespējas veicināt ekonomikas attīstību, kļūst vien tukša skaņa, jo atbilstoši šai teorijai, tas taču labi, ka mēs samazinām savas iespējas. Tātad samazinās piekļuve silei un iespēja baroties ar tautas sarūpēto.
Šī mitoloģija ļauj salīdzinoši viegli atdot citiem valsts reālās (nevis simboliskās) suverenitātes elementus. Ja mūsu valdību veidotu nevis pašu ievēlēta Saeima, bet šim nolūkam speciāli noalgota kāda cienījama Vācijas personāla atlases kompānija, tad nebūtu brīnums, ja šādu «valdību» liela sabiedrības daļa cienītu vairāk nekā «demokrātiskā» ceļā izveidoto.
Vienotība, ieceļot amatos Pulku un Škaparu, valsts pārvaldes uzticības latiņu vēl vairāk pazeminājusi. Ar šo nekaunīgo gājienu Vienotība iedzinusi ne tikai pamatīgas naglas pati savā partijas zārkā, bet arī veicina sabiedrības tālāku neuzticēšanos valstij un mūsu spējai pašiem to vadīt. Diemžēl.