Ja līdz šim vēlētāji partiju programmām lielu uzmanību nepievērsa, tad šogad biežākā vēlētāju atbilde, jautātiem, par ko balsos Saeimas vēlēšanās, ir: "Par ekonomisko programmu!"
Šī labā griba komplektā ar mazāku kandidējošo sarakstu skaitu varētu likt partijām papūlēties radīt programmatiskus šedevrus – līdz miligramam izsvērtas vīzījas, to realizācijas instrumentus, pārliecinošus argumentus, emocionāli aizkustinošus tekstus. Ilgā partiju pauzēšana ar savu programmu izgaismošanu viesa cerību, ka visi tur sveci zem pūra, lai tā priekšlaikus nenodziest, lai viedās domas un ģeniālos risinājumus nenošpiko konkurenti. 3. augustā noskanējis beigu zvans partiju sarakstu un līdz ar to arī programmu iesniegšanai. Velna ducis sarakstu nesis... velnišķīgu vilšanos. Ne smakas no ģenialitātes – partiju īsās programmas līdzinās vājām skolēnu esejām.
Spriežot pēc programmām un partiju uzvedības, tās paļaujas, ka vēlētājiem mīļākā nodarbe būs naski rakņāties internetā, meklējot to programmu pilnās versijas, tās cer, ka vēlētāji cītīgi studēs partiju mājaslapas, kas pārsātinātas ar salkanu pašreklāmu un konkurentu apkarošanu, akli noticēs partiju aktīvistu vairākumā sarakstītajiem, sakopētajiem komentāriem neskaitāmiem rakstiem interneta portālos vai nekritiski klausīsies partiju līderu uzsaukumos. Šīm aktivitātēm partijnieki velta proporcionāli daudz vairāk pūļu, nekā varētu būt to atdeve, daudz vairāk nekā īsajai programmai. Bet tieši īsā programma būs vienīgais pamatdokuments, līgums ar vēlētājiem, ko vienīgo vēlētāji varēs izlasīt vēlēšanu iecirknī līdz ar tās potenciālo realizētāju vārdiem. Tikai par to vēlētāji varēs prasīt atbildību, lai gan, jāatzīst, līgums sastādīts vienas puses interesēs, jo neparedz sodu par saistību neizpildi šā līguma darbības laikā. Tomēr tikai zem šīs programmas parakstās ikviens deputātu kandidāts un būtībā slēdz līgumu par solījumu izpildi apmaiņā pret vēlētāju balsi. Tādēļ pārsteidzoša ir partiju nevērība pret īsajām programmām.
Ņemot vērā ierobežoto zīmju skaitu – 4000 – jeb nepilnu A4 formāta lapu un to, ka vēlētāji par katru no 13 vai varbūt mazāk viņu interesējošiem sarakstiem nemetīsies dziļā un garā tekstu analīzē, īsajā programmā katram vārdam būtu jākrīt kā auglīgai sēklai iepriekš apstrādātā zemē. Tā vietā vārdi tiek kaisīti vējā kā pelavas, šķērdēti patētiskos uzsaukumos par ticību uzvarai, pārmaiņām, citu partiju kritikai, kas valsti "novedušas", vai sevis slavināšanai, kas valsti izglābušas. Visi meklē vainīgos citos, arī tie, kas paši valdījuši.
Pēdējās ideoloģiju paliekas no programmām izzudušas pavisam. Ideoloģiju definē vien KDS, bet arī –pamatā tikai atsaucoties uz Vācijas Kristīgi demokrātiskās savienības 60. gadu līderi Ludvigu Erhardu, kura filozofija gan vairāk bija piemērota uzplaukuma laikiem. Kopumā visas labējās partijas kļuvušas krietni kreisas, tikai neviena to nevēlas pateikt skaļi, jo pašas apzīmējumu "kreisais" lietojušas kā lamu vārdu. Otrs iemesls negribēšanai sevi iekļaut šajā nišā – bailes par nespēju pildīt sasolīto, jo kreisums nozīmētu nevienlīdzības mazināšanu, lielākas sociālās garantijas, pieejamāku veselības aprūpi u. tml., kas esošā budžeta un parādu sloga apstākļos var izrādīties utopiski. Kreisajiem raksturīgs, citastarp, ir atbalsts progresīvajai nodokļu sistēmai. Ja uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām progresīvo IIN bez sociāldemokrātiem un krieviskajām kreisajām partijām savā programmā atļāvās ierakstīt vien ZZS, tad tagad jau teju visas partijas, tajā skaitā Vienotība un virkne sīkpartiju. Par to nerunā vien PLL, skaidri nepasaka arī VL–TB/LNNK, bet iepriekš tēvzemiešu līderis Roberts Zīle izteicies par nodokļu progresivitāti mājoklim un uzņēmumiem ar peļņu virs pieciem miljoniem latu. Interesanti tikai, kāpēc šī sistēma netika ieviesta jau līdz šim, ja visi to tā atbalsta, izņemot LPP un TP, bez kuru balsīm varētu savākt kuplu vairākumu?
Šā gada modes kliedziens ir ar nodokļiem neapliekamā minimuma celšana par apgādājamajiem, nodokļu sloga pārnese no darbaspēka uz patēriņu, īpašumu, kapitālu, kā arī obligātā veselības apdrošināšana un cīņa ar farmācijas kompāniju uzskrūvētajām cenām. Protams, kā allaž bezgalīgi solījumi ir aktīvākajiem balsotājiem – pensionāriem: nesamazināt, indeksēt, palielināt pensijas, nepalielināt pensionēšanās vecumu, diemžēl bez norādēm, ko nozīmē strādājošajiem uzturēt šādas pensijas. Bet strādājošajiem arī – visu to labāko vai kā utopiski no sērijas "Kā varēja nesolīt" raksta Vienotība: "Darbs katram".
Iedziļināšanās un izdomas trūkums visu partiju programmās izpaužas izglītības jomā, kas kā vienmēr visiem ir prioritāte, bet, ko ar to reāli darīt, – īsta priekšstata nav, ne velti augstākās izglītības reformas buksē, Augstākās izglītības likumu pieņemt nevar, jo politiķiem nav sajēgas, kurā virzienā iet, ko darīt, ar ko sākt, kā nozari saliedēt reformām. Šajā jomā vien vāvuļošana par bezmaksas vidējo izglītību, kvalitatīvu augstāko izglītību, speciālistu sagatavošanu atbilstoši tirgus pieprasījumam, inovāciju ieviešanu, arī vairāksolīšana par budžetu no IKP, kas, spriežot pēc pieredzes, ir pupu mizas. Partijas Ražots Latvijā programmā pamatlietas tiek jauktas ar detaļām: izglītībā, kur ir tik daudz neatbildētu būtisku jautājumu, kā viens no diviem svarīgākajiem punktiem tiek nosaukta Policijas akadēmijas atjaunošana. Kāpēc tā – atbilde rodama kandidātu sarakstā, kur galvgalī ir policistu arodbiedrības līderis Agris Sūna. Vai tas uzlabos izglītības kvalitāti Latvijā? Nē.
Gluži prognozējami partijas pieķērušās arī tēmai: demogrāfija, bērni, izbraukušo atgriešana. Tajās – līdzīgi kā pašlaik – daudz vārdu, maz reālu risinājumu. Kaut kādas nodokļu atlaides par apgādājamajiem, ko sola, piemēram, tēvzemieši, neiet kopā ar valdības (kurā ir arī TB/LNNK) pēdējo īstenoto pabalstu nogriešanu vecākiem. Nav saprotams arī, kas traucēja ieviest dubultpilsonību ārzemēs dzimušajiem vai dzīvojošajiem latviešiem, ko sola Vienotība, līdz šim – nav tam vajadzīga nauda, vien politiskā griba.
Ja pēc visu programmu izlasīšanas, kā skolēniem vēlētājiem atprasītu, kas uzrunāja, kam noticēja, ko atceras, baidos, ka atbilde būtu: "Neko īpašu" jeb "Nothing special". Ja nu vienīgi stilistiski atšķirīgo Pēdējās partijas programmu, kurā gan nav augstāks lietderības koeficients par citām, bet, kuru lasot, var vismaz pasmieties, piemēram: "No aizdevuma un aizdevējiem mums neaizbēgt, pat ja bārdaini populisti stāsta, ka viņi nobiedēs SVF ar taisnu stāju, apgarotu seju vai Šlesera fotogrāfiju". Vēl vērā ņemams varētu būt tās ieteikums "lasīt nevis jaunās partiju programmas, bet pirms četriem gadiem rakstītās. Tā būs vieglāk ieraudzīt kopainu un pamanīt solījumu bezjēdzību".
