Lielveikalu slēgšana svētdienās – glaudīšana pret spalvu
Ideja par lielveikalu slēgšanu svētdienās vai to darba laiku būtisku saīsināšanu Latvijā uzvirmo ik pa laikam, bet nedz Latvijas sabiedrība, nedz ekonomika, nedz politika tai vēl nav gatava.
Portāla manabalss.lv iniciatīva tiek pamatota ar rūpēm par brīvā laika pavadīšanu kopā ar ģimenēm dabā vai citviet, lielveikalu slēgšana došot arī iespēju nopelnīt mazajiem veikaliņiem, tirdziņiem. Vīzija skaista, bet tās ieviešana būtu kā glaudīšana pret spalvu.
Dažādas aptaujas liecina par sabiedrības dalīšanos divās līdzīgās nometnēs šajā jautājumā. Latvijas sabiedrība pietuvojas Rietumu patērētājsabiedrības subkultūrai, un arvien vairāk cilvēku brīvo laiku labprāt nosit lielveikalos. Jau sen pagājuši tie laiki, kad plašpatēriņa preču iegādi diktēja eksistenciāla nepieciešamība. Iepirkšanās, un tieši lielveikalos, daudziem ir dzīvesveids, un būtu naivi cerēt šo plūsmu novirzīt uz piparbodītēm. Lielveikali ar dažādām izklaidēm pievilina arī bērnus, tajos esošās kafejnīcas un restorāni – ģimenes. Cik kvalitatīvs ir šāds ar ģimeni pavadītais laiks, lai paliek katra paša ziņā, bet, nenoliedzami, brīvdienās lieltirgotāji gūst apmēram tikpat vai pat vairāk ienākumu nekā piecās darba dienās. Taisnības labad gan jāteic, ka visi neesam slimīgi šopaholiski, priecē, ka arvien apmeklētāki kļūst dažādi aktīvās atpūtas pasākumi pie dabas, parādās arvien jaunas burvīgas idejas, projekti. Bet ar varas dekrētu nevar mainīt cilvēku dabu, un, iespējams, rūdīts šopaholiķis savu vajadzību svētdienā apmierinās arvien augošajā interneta iepirkšanās piedāvājumā, naudu atstājot jau citas valsts ekonomikā.
Lielveikalu darba laiki atspoguļo sabiedrības pieprasījumu, un, lai kā dažiem nepatiktu lielveikali, tie tomēr nodrošina būtisku iekšējo patēriņu, silda ekonomiku, dod darba vietas, valstij – nodokļu ieņēmumus. Protams, lielāks ieguvums ekonomikai būtu no augstas pievienotās vērtības preču ražošanas vai rūpniecības, kur mums ir, uz ko tiekties, bet ne jau lielveikali traucē to attīstīt. Turklāt tajos tiek arī atstāta daļa pelēkajā ekonomikā iegūtās naudas, kas vismaz nonāk apritē un kaut nedaudz pasilda mūsu ne tik plaukstošo ekonomiku.
Jā, atsevišķās rietumvalstīs lielveikali svētdienās nestrādā, izņemot vietējo un tūristu iecienītākos iepirkšanās centrus. Ilgus gadus ar veikalu slēgšanas likumu mocījusies Vācija, kura apmēram pēc 40 gadu ilga strikta veikalu darba laika regulējuma sociālā tirgus ekonomikas koncepta ietvaros piekāpās patērētājsabiedrības un brīvas ekonomikas likumsakarību priekšā, 2006. gadā federālās reformas ietvaros veikalu darba laiku noteikšanas tiesības deleģējot pavalstīm. Tās arī šīs tiesības lielākoties izmantoja veikalu darba laiku pagarināšanai. Tiesa, tik liela kāre pēc lieka eiro un nevērība pret darbiniekiem kā Latvijā tur nav vērojama. Mūsu lielveikalu pārstāvji lepni stāsta, ka, rūpējoties par darbinieku vēlmi būt ar ģimeni, nozīmīgākajos svētkos saīsina darba laikus, taču realitātē darba laika saīsinājums ir ļoti simbolisks – tikai par vienu stundu. Lielveikali, ierauti savstarpējā sacensībā, pērn 24. decembrī lielākoties strādāja no 8 līdz 20 un 25. decembrī no 11 līdz 21, bet virkne lielāko tirdzniecības centru Rīgā savā mantkārībā darba laikus nesamazināja vispār. Ja darba devējiem nav mēra sajūtas, tad to gan varētu paregulēt, reglamentējot darba laiku nozīmīgākajās svētku dienās.
Protams, daudzi lielveikalu darbinieki būtu priecīgāki brīvdienās atpūsties, tāpat – saņemt lielāku algu, ko var samaksāt, vairāk pārdodot, bet vairāk var pārdod brīvdienās. Labs darba devējs centīsies atrast balansu, lai visas brīvdienas nav vienam un tam pašam darbiniekam jāstrādā, un brīvdienās piedāvāt strādāt cilvēkiem bez ģimenēm, kas vēlas nopelnīt, piemēram, studentiem.
Latvija nav nobriedusi veikalu darba laiku reglamentācijai arī politiski. Mums darba ņēmēju tiesību aizsardzība ir ļoti zemā līmenī, tai nav politiskā lobija, nav partijas, kas to skaidri iezīmētu savā ideoloģijā vai praksē. Savukārt, ja ir vēlme atbalstīt mazos veikaliņus, veicināt aktīvo atpūtu, to var darīt ar citām metodēm, piemēram, ar nodokļu atlaidēm, nevis kaut ko apkarojot. Valsts ar savu pretimnākšanu var parādīt, kādas ir tās vērtības, ko tā grib veicināt, bet, tāpat kā nevar ar likumu aizliegt stulbumu, nevar piespiest atpūsties vienā noteiktā veidā.