Plūdi Zemgalē, lēni kūstošas kupenas Ziemeļvidzemē un hokeja trilleris Balašihā – tāda paliks prātā aizejošā marta nedēļa Latvijā. Kultūrā pieklusums šobrīd ir dabisks – ik gadu tāds veidojas pirms un ap Lieldienu laiku, kad lietas parasti notiek, bet notiek bez lieka trokšņa. Nezinu gan, cik pie tā vainojamas latviešiem pasvešās kristiešu tradīcijas, cik nomācoši garā ziema un vispārējā avitaminoze, kas pavasarim joprojām esot tikai teorētiski, liek par sevi manīt aizvien spēcīgāk, bet klusais laiks ir pienācis.
Uz šī fona jau atkal par veiksminiekiem sevi var uzskatīt ventspilnieki. Protams, ļautiņi ar klapītēm uz smadzenēm kārtējo reizi varēs izpausties komentāros, tomēr kaķa lāsti debesīs nekāps. Šonedēļ noslēgtais sadarbības līgums ar Latvijas Nacionālo operu par viesizrāžu rīkošanu Ventspilī līdz 2014. gadam ir liels notikums visam Kurzemes reģionam. Un lai nu apnicīgie īpašā viedokļa paudēji objektivitātes labad nosauc vēl kaut vai piecas Latvijas pilsētas, kuru kultūras infrastruktūra atbilst tam līmenim, lai varētu kvalitatīvi aicināt viesizrādēs operu un baletu.
Vēl kāda nepamanīta ziņa kultūrā ir tā, ka šonedēļ Ministru kabineta sēdē konceptuāli tika atbalstīts jautājums par papildu finansējuma piešķīrumu līdz 200 000 latu apmēram Valsts kultūrkapitāla fondam, lai nodrošinātu kultūras pieejamību un mākslas nozaru jaunrades attīstību valstī. Protams, summa ir niecīga, piliens jūrā, tomēr bada laikos velns ēdot mušas. Būtu vien labi, ja šie 200 000 latu tiešām tiktu novirzīti reģioniem, kā tas tiek solīts.
Kultūrpolitisko toņkārtu turpinot, jāsecina, ka pagājušās nedēļas komentārā prognozētā Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministriju apvienošanas vīzija, sakaisušajos opozīcijas politiķu prātiņos šonedēļ uznira tikpat paredzami kā padomju laiku spiegu zemūdenes Stokholmas ostas akvatorijā. Nu rausta kādam to kaziņu vairāk nekā citiem, un kultūras slēptā nīšana cēlo ekonomijas apsvērumu labad turpinās, saulītē ceļot seno pirmās republikas laiku pastāstu par to vareno taupību, kas būtu, ja visus teātrus saliktu vienā ēkā, bet muzejus slēgtu vispār. Neatkarīgā par to jau savulaik rakstīja. Dievs, sargi mūs no holēras, tādiem politiķiem un viņu sociālajiem partneriem!
Viens kulturāli ekonomisks pasākums, starp citu, šonedēļ mūs vēl sagaida. Tā ir slavenā pavasara laika iestāšanās un neizbēgami fatālā pulksteņa grozīšana svētdienas naktī. Starp citu, tipisks piemērs īsteni kapitālistiskam egoismam, kas, sedzoties aiz vārdiem par valsts ekonomiskās labklājības celšanu, vairo... Jā, ko tas vairo? Dažiem fabrikantiem esot mazāk par elektrību jāmaksā? Un tad nu tā vietā, lai pārceltu darba laika sākumu par vienu stundu, valstī tiek grozīti pulksteņi? Sviests gatavais! Neesmu redzējis nevienus vērā ņemamus aprēķinus, kas pamatotu šos turp un atpakaļ galopus laikā. Drīzāk gan mēs dabūjam izbojātu pirmdienas rītu, nīgrus kaimiņus, kolēģus un paši sevi. Lieku stresu, domājot par to, vai laika pārgriešana neradīs kādus pārpratumus un ķibeles. Bet cilvēks jau šajā valstī nav sevišķa vērtība.
Tomēr tas viss ir nieks! Vēl tikai nedaudz jāiespringst, jāsaņem spēki, tad jau arī Lieldienas būs klāt ar brīvām dienām un iespēju sakārtot ne vien savas domas, bet arī pasauli ap sevi. Nav vērts zīlēt, vai tās būs ar sniegu vai bez sniega, ar plūdiem vai bez. Galvenais atcerieties, ka šajā laikā, kad daba parāda savu īsto spēku un varenību, ir jāparūpējas ne vien par sevi, bet arī līdzcilvēkiem.