Liela brēka, maza Klīversala

Trešdienas vakarā noslēdzās Latvijas Nacionālās bibliotēkas restorāna nosaukuma epopeja. Kleever beidzot pārtapa par Klīversalu. Daži pirms tam apgalvoja, ka visas šīs šķietami bezjēdzīgās kņadas cēlonis esot meklējams radošās inteliģences saulē pārkarsušajās galvās, kas nu nezina, ko paši gribot. Tomēr vairākums un veselais saprāts šoreiz uzvarēja.

Restorāna saimniekiem tā bija lieliska sabiedrisko attiecību kampaņa. Diezin vai kāda ēstuve Latvijā pēdējo gadu laikā ir izpelnījusies tik lielu publikas uzmanību. Tāpēc lai nu viņi tagad nevaimanā par pārdēvēšanas procesā iztērētajiem 5000 eiro. Ja Klīversalai vajadzētu nopirkt reklāmas laukumus, laikus un vietas visos vadošajos Latvijas medijos, kuros viņi par baltu velti iekļuva redzamākajās vietās un raidlaikos, tad šī summa diezin vai spētu segt kaut niecīgu daļu no tā, ko viņi ir dabūjuši, izspēlējot greizā nosaukuma kārti.

Tiem, kas joprojām ar lielu degsmi ņemas par to, kurš no restorāna nosaukumiem būtu pareizāks (šīs debates jau sen atgādina nebeidzamo diskusiju par latviešu īsteno eirodziesmu), gribu atgādināt, ka ne jau nosaukums vai plika reklāma rada veiksmes stāstu biznesā. Internets ir pilns ar dažādu starptautisku reklāmas guru lekcijām. Tajās viņi tiešā tekstā apgalvo – tie laiki, kad uzņēmēji, kas cer, runājot tautas valodā, no sūda uztaisīt konfekti, iesmērējot to patērētājam ar reklāmas palīdzību, aizvien noteiktāk kļūst par pagātni. Klīversala iedzīvosies un kļūs populāra vienīgi tad, ja tur būs labs ēdiens, pievilcīgas cenas un lielisks serviss. Ne jau nosaukums un skaisti šķīvji ko izšķirs. Rīgā cenu dēļ pēdējos gados slēgti izcili restorāni ar lielisku ēdienkarti, dodot vietu dažādām zviedru galda tipa neizteiksmīgām ēdnīcām, kurās var atļauties ieiet paēst.

Absolūtas muļķības raksta visi tie, kas sociālajos tīklos tagad vaimanā, ka ārzemnieki uz tādu Klīversalu neuzķeršoties. Kurš gan ir teicis, ka restorāna mērķauditorija būs ārzemnieki, nevis bibliotēkas apmeklētāji? Varētu arī domāt, ka šo komentāru autori, paši nonākuši kādā no Eiropas galvaspilsētām, gluži kā filmā par Šurika piedzīvojumiem, pat trijos naktī izmisīgi cenšas noskaidrot, kā nokļūt līdz turienes Nacionālajai bibliotēkai, lai kārtīgi ieturētos tās kantīnē, ēdnīcā, kafejnīcā vai kā kurā vietā to dēvē – nereti arī bez jebkāda nosaukuma. Vai esat pamanījuši, dažādās kultūras celtnēs ēstuves itin labi funkcionē arī bez tā? Vai kāds no jums ir pievērsis uzmanību tam, kāds nosaukums ir Latvijas teātru kafejnīcām? Vai kāds pēc Francijas ceļojuma atceras, kā sauca, piemēram, Pompidū centra restorānu? Kuru tas vispār interesē?

Tas, ko varējām vērot viedokļu kaujās par Klīversalu, diemžēl nereti bija ļoti nepatīkama provinciāla švaukstisma izpausme. To pieminot, nevar neatcerēties ne vien brāļu Kaudzīšu romāna varoņus, bet arī Alvi Hermani un viņa izteikumus par lumpeniem. Tie gan aizvainoja, bet diemžēl bija patiesi. Latvijas Zinātņu akadēmijas tagadējais prezidents Ojārs Spārītis reiz savā lekcijā rādīja atbaidošu foto no kāda vācu izdevuma pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Tajā sušķīga paskata bārdains latvju zemnieks vatenī un noplukušā ausainē stāvēja pie zemes reformas rezultātā baronam atņemtās muižas podiņu krāsns. To viņš, nemākulīgi rīkojoties, bija salauzis, tāpēc skaistajā podiņu rotājumā bija izdauzīts caurums, lai varētu pievienot dūmvadam taupības krāsniņu. Dažkārt tā vien šķiet, ka mēs savās 21. gadsimta diskusijās nekur tālu no šā bārdainā zemnieciņa aizgājuši neesam. Tik vien ir kā bravūra apliecināt personisko aprobežotību, necieņu pret valodu un latviskajām vērtībām. Tā ir medaļas viena puse.

Tai tomēr ir arī otra puse. Nevar nepamanīt, ka valodas piesmiešana, veidojot dažādus kroplus nosaukumus, kas bija raksturīga 20. gadsimta 90. gadiem, pēdējos gados gājusi mazumā. Ja pabraukā pa Rīgas ielām, tad redzams, ka uzrakstus, kurus tolaik rotāja visnotaļ baisi dažādu firmu un veikalu nosaukumu lingvistiski jaundarinājumi visādās nevalodās, tagad aizstājusi latviešu valoda. Tā vien šķiet, auto servisu un dažādu biroju un firmu īpašnieki beidzot sapratuši, ka, piemēram, uzraksts auto remonta darbnīca nudien nebūs tas, kas izputinās viņu biznesu. Acīmredzot latviešu sabiedrības un mediju spiediens, gruzdošā neapmierinātība ir darījusi savu. Dažādie hlamdrjaņstroji un foreversi daudzviet nozuduši. Tas, par ko sabiedrība nebija gatava iestāties toreiz, kad dzima dažādas plazas, mūsdienās cauri vairs neiet.

Tomēr acīm redzami ir tas, ka datoru un mobilās saziņas laikmeta kā pagadās rakstība var kļūt par nākamo latviešu valodas apdraudējumu laikmetā, kad tai vairs nav politisku apdraudējumu.