Klusais trakums

Tuvojoties gada beigām, gribējās uzrakstīt kaut ko jauku – par balto sniedziņu uz skujiņām, ziemeļbriedi Rūdolfu un citiem bārdainiem zvēriem, bet nerakstījās.

Galvā jau labu laiku maisās doma par kādu neiznīdējamu latviešu īpašību, kas fiksēta brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos, kur, ja atceraties, gan Slātavā, gan Čangalienā ātri uzradās visādi Prātnieki, kas zināja, kā mērnieka kungs zemju robežas vilks un ko par to visu teiks muiža. Tas bija kā tāds kluss trakums. Kungi vēl neko nebija pat sākuši lemt, bet Prātnieki jau skaidroja, kā lietas notiks, kaut galā viss noritēja citādi.

Padomju laikos, kuros nācās pavadīt skolas un augstskolas gadus, šādus Prātniekus varēja kaut ar izkapti pļaut. Suga bija krietni savairojusies, skaidrojot Padomju Savienības Komunistiskās partijas jauno kursu tā, ka pārējā tautas daļa vaļā mutēm klausījās.

Reizēm jau tiešām arī bija ko brīnīties. Vakarā vecais slimais Leonīds Iljičs, ar mokām tribīnē uzstutēts, savu karā ievainoto žokli knapi kustinādams, kaut ko bezsakarīgu nobubināja, bet no rīta latviešu Prātniekam jaunās partijas nostādnes ar visādām nezin no kurienes rautām uz Latviju attiecinātām konkrētībām bija mēles galā. Viņi spēja izskaidrot pat to, kāpēc veikalos nebija pārtikas produktu, lai gan kolhozi un sovhozi rāvās vaiga sviedros. Klasificēt šo Prātnieku tipu sīkāk bija pat interesanti. Daži no viņiem varbūt tiešām bija personas, kas pietuvinātas orgāniem un partijai, tomēr vairākums šo gudrinieku muldēja no tīras sirds, vienkārši tāpēc, ka tāda bija viņu prāta klīniskā aina.

Tad nāca periods, kad Prātniekiem vajadzēja pārslēgties uz neatkarības viļņa. Eiropa mūs nesapratīs – reiz padomju laikā sociālistiskajā Bulgārijā pabijušie rietumu pasaules eksperti mūs brīdināja. Tā darīt nav politkorekti – ar komjauniešu degsmi sludināja kāda Rietumu cilvēkmīļa apmaksātus īpašos kursus izgājuši brāļi žurnālisti, kuri bija aizmirsuši pašu galveno savas profesijas postulātu – sniegt tikai patiesu, objektīvu un pārbaudītu informāciju.

Kad civilizētais Ebolas vīruss pensionētu Rietumu ekspertu personā ķērās pie mūsu valsts izvērtēšanas, tie bija Prātnieki, kuri, jau gaisā uztvēruši ekspertu nostādnes, apgalvoja, ka Latvijai nevajag rūpniecību: cukurfabrikas, zvejas kuģus un ko tik vēl. Principā, attīstot šo teoriju līdz galam, mierīgi varēja pateikt, ka Latvijai jau arī pašu Latviju nemaz nevajag – Rietumos taču viss ir. Tā nu dzīvojam.

Tagad, tuvojoties gadumijai, – viens eksperts paziņo, ka Latvijai nevajag mazās skolas. Kā mums tas pašiem neienāca prātā – līksmo pašmāju Prātnieki, atminoties, ka trekno gadu finālā dažas lauku skolas tomēr palika neaizslēgtas. Ķersimies tik klāt! Un slēgsim!

Mana lauku māja atrodas nomaļā vietā. Pasta nodaļa tur sen slēgta, palikusi tikai neliela sākumskola un bibliotēka. Es ļoti bieži tiekos ar savu grāmatu lasītājiem novados, kuri dzīvo tādās pašās mazās un nomaļās vietās, kur skoliņa nereti ir palikusi kā pēdējā dzīvības sala tuvējā apkārtnē. Uz šīm vietām aizbraukt ir apmēram tikpat ilgi kā aizlidot uz Parīzi. Tā ir Latvijas realitāte.

Godātie Prātnieki, nu pakustiniet savu pelēko smadzeņu vielu, teorētiski jums tādai ir jābūt. Un atbildiet sev uz jautājumu – kāpēc un kāda velna pēc vienam latvietim braukt uz šo mazo, mīļo dzimtenes nostūri, ja tas laika ziņā atrodas tikpat tālu kā Parīze, bet tur atšķirībā no Parīzes vispār nekā nav? Nav pasta, nav skolas, nav normāla veikala, nav bērnudārza, nav medicīnas pakalpojumu, nav degvielas uzpildes stacijas. Kurš muļķis tur atgriezīsies? Tur var aizbraukt tikai nomirt.

Es neapgalvošu, ka mazo skoliņu slēgšana lielajā neatkarības laiku sastrādātajā muļķību ķēdē būtu kāds izcils stulbums, tomēr tas varētu būt stulbums, pēc kura neatgriezeniski lūzīs mūsu valsts vadzis, jo mēs neatstāsim iespēju izdzīvot novadiem un pierobežām.

Protams, no ekonomiskā viedokļa, mazās skolas ir ļoti dārgas, īpaši mūsu budžeta apstākļos, tomēr pēc idejas tieši mazajām skolām vajadzētu dot izcilus audzēkņus, jo tur principā vajadzētu būt ekskluzīvam dārgu privātskolu apmācības līmenim. Padomājiet, ja klasē ir pieci bērni, tad skolotājs ar katru var strādāt individuāli. Ja šāda rezultāta nav, tad problēmas sakne slēpjas nekvalitatīvajās mācību programmās un metodikās. Ir jāmaina tās, nevis jāslēdz skolas.