Zvēresti un solījumi
Šonedēļ jaunā Saeima oficiāli sākusi darbu. Ja Francijā nesen skandālu izraisīja turienes kultūras ministre Flēra Pelerina, kas apgalvoja, ka pēdējo trīs gadu laikā nav izlasījusi nevienu grāmatu un nepārzinot arī jaunā Nobela prēmijas laureāta Patrika Modiano daiļradi, tad interesanti būtu uzzināt, kādi ir mūsu jauno tautas kalpu lasīšanas paradumi – ja viņiem šāds tikums/netikums vispār piemīt. Saistībā ar Saeimas pirmo sēdi daudz tiek spriests par deputāta Jura Viļuma latgaliešu valodā doto zvērestu. Man nav nekas pret latgaliešu valodu, tikai es ceru, ka latgalieši tiks galā arī ar to situāciju, kad aiz viena sparīga latgalieša muguras rociņas dažkārt priecīgi berzē divi Krievijas 5. kolonas aktīvisti, kuru plāns ir vienkāršs un saprotams – līdz ar latgaliešu valodu baltā zirgā uzcelt arī krievu valodu.
Nedēļas otra aktualitāte ir arī jaunās valdības deklarācija – tās pilns teksts medijos parādījās nedēļas sākumā. Kultūrai šajā tekstā atvēlēta itin pieklājīga daļa un pat īpaša nodaļa, sākot no 119. punkta.
No vienas puses, var, protams, paironizēt, ka šim līdzīgus sacerējumus esam atlasījušies agrāk, turklāt deklarāciju juridiskā jēga un atbildība nekad nav bijusi lielāka par solījumiem no sērijas – nemūžam, zaķīt! – tomēr, no otras puses, šis dokuments un tajā iekļautie solījumi ir iespēja prasīt, lai solītais tiktu izdarīts.
Vispirms par ilgdzīvotājiem. Valdības deklarācijas 119. punkts dažādos meldiņos ir locīts jau kopš 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Šoreiz tas ir šāds: «Stiprināsim kultūras nozarē nodarbināto motivāciju un konkurētspēju Baltijas darba tirgū, tajā skaitā pabeidzot darbu pie likumprojekta par radošo profesiju un radošo profesionālo organizāciju statusu un darbības atbalstu.» Diemžēl reālā lietu kārtība ir tā, ka vismaz vairāki no šī likumprojekta iniciatoriem deviņdesmitajos gados, piemēram, dramaturgs Dainis Grīnvalds, jau aizgājuši mūžībā, tā pieņemšanu nesagaidot. Interesanti, cik kultūras darbinieku paaudzēm būs jānomainās, lai likums reiz tiktu pieņemts?
Jau vismaz trešā valdība sola izstrēbt ziepes, ko savulaik savārīja premjers Einars Repše – sakārtot Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu modeli atbilstīgi sākotnējai iecerei, balstot to uz daļēju atskaitījumu no alkohola, tabakas un azartspēļu akcīzes. Kārļa Ulmaņa laikā radītais finansējuma modelis ir labs kaimiņvalstīs, bet Latvijai nezin kāpēc tas šķiet neiespējams. VKKF finansējuma jautājums tiek spārdīts kā karsts kartupelis kopš ministres Ēlertes laikiem. Žanetas JaunzemesGrendes labais darbs bija kompromisa versijas izveidošana, kas iekļāva pārejas periodu. Daces Melbārdes laikā šis projekts tika pilnībā sagatavots – sakiet, kad tas beidzot tiks pieņemts? Turklāt tas tiešām ir kompromisa variants! Nebūs taču taisnība tiem ļaunprāšiem, kas melš, ka nu jau trīs valdības kultūras cilvēkiem vienkārši melo un pat negrasās solīto pildīt.
Jaunās valdības deklarācijas 123. punkts skaidri un gaiši saka: «Uzsāksim darbu pie Laikmetīgā mākslas muzeja un mūsdienīgas akustiskās koncertzāles izveides Rīgā.» Atkal jau viss būtu vairāk nekā lieliski, ja vien Aigara Kalvīša laikā šo projektu uzsākšanai zemē nebūtu nomesti vairāki miljoni latu. Cerams vismaz, ka šoreiz, kad Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecība notiks par privātiem līdzekļiem, nekādas naudas mētāšanas nenotiks un sabiedrībai nebūs jāpiedzīvo nebeidzamas operas un operetes finanšu, tāmju un celtnieku prasību jautājumā, bet iegūtais rezultāts – drīz vien kapitāli jārenovē.
Ļoti šarmants ir deklarācijas jaunums – 128. punkts: «Izveidosim Latvijas mākslas augstskolu un kultūras institūciju zinātniskās pētniecības centru – Kultūras pētniecības institūtu.» Pie visiem esošajiem nabadzībā nīkuļojošajiem Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pakļautībā esošajiem institūtiem, kuros valsts strādājošiem nespēj nodrošināt pat minimālo algu, radīt kādu institūtu Kultūras ministrijas pakļautībā vienkārši nozīmē pasludināt to, ka IZM šajā jomā situāciju nespēs kontrolēt arī turpmāk. Humanitāro zinātņu uzturēšana uz VKKF projektu konkursa rēķina jau tā notiek gadiem ilgi un nereti ir vienīgais avots, lai pētnieku disertācijas un nozīmīgi pētījumi nonāktu pie sabiedrības grāmatu veidā. Vai jaunā iecere, kas būtībā ir kapitulācija IZM nesagraujamo birokrātijas bastionu priekšā, situāciju uzlabos? Un vai šī uzlabošana nenotiks uz tradicionālo kultūras nozaru rēķina?
Šie ir tikai daži jautājumi un tikai par trim punktiem. Ja pēc nedēļas deklarācija būs aktuāla joprojām, šo tēmu ir vērts paturpināt.