Ak, mīļais Nodokļu kungs Reir!
Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nedzīvoju vis, dzīdamās pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai Tu dotu nodokļu lēmējiem tādu prātu, ka viņi man piešķirtu nodokļus, kas ir mazāki nekā maniem kolēģiem un citiem Latvijas iedzīvotājiem.
Kā sacīt jāsaka, no manas puses ir tikai viena doma: kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Taisni tāpēc es rakstu. Kā sacīt jāsaka, es jau neesmu kūdītāja, bet jo labāk būtu, ja Tu, Nodokļu kungs, dotu citiem nodokļu maksātājiem tādu prātu, lai šie dzenas pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņi būs daudz gudrāki, nekā skriedami, braukdami pēc šās pasaules niekiem un klaigādami par nodokļu smago nastu.
Tu redzi, ka es Tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņu dēļ, jo man ir žēl un bail, ka nodokļu politika neierauj viņus, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Varbūt neesi pamanījis, tāpēc atgādināšu, ko rakstīja «Neatkarīgās» žurnālists Arnis Kluinis: Latvijas valstij piederošais «Latvenergo» un privātā «Latvijas gāze» nākuši klajā ar gandrīz kā savstarpēji saskaņotiem vai nokopētiem paziņojumiem, ka paaugstinās savus tarifus mājsaimniecībām attiecīgi par 10 līdz 42 procentiem elektrībai un par 25 procentiem līdz 43,1 procentam dabasgāzei. Un «Rīgas siltums» sola, ka rudenī apkures izmaksas palēksies par 20 procentiem. Par autoratlīdzību brīnišķo regulējumu es pat nerunāju, jo, skaidra lieta, ka autoratlīdzību saņēmēji, nevis runasvīri, kam spēks rokās, šo valsti akurāt līdz kliņķim nolaiduši.
Bet Tu jau zini, ka esam pliki šai pasaulē ienākuši un arī tādus pašus mūs izvedīs kā zuti; ko tad gan mums līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Darināsim mūža mājas, kamēr vēl cenas finierim un žoga dēļiem nav sacēlušās! Lai, kā sacīt jāsaka, mirstam vai kaut kuru brīdi - par nodokļos samaksāto naudu mūs aizvedīs uz kapsētu kā brūtgānus un brūtes. Kā sacīt jāsaka, jebkura kaprīze par mūsu pašu naudu!
Un, ja arī Tavs prāts būtu, lai kāds par šo lūgumu mani grib spundēt cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties, un es pa to starpu varētu izbēgt.
Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj Tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs! Tu zini, ka bez vajadzības es Tevis nelūdzu, negribēdama Tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām Tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es Tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: maksāšu nodokļus, cik vien spēdama, un došu savu artaviņu tāpat mīļām valsts un privātām akciju sabiedrībiņām un pašvaldības kapitālsabiedrībiņām, kuras Tu, Nodokļu kungs, lieci iedomāt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak dari, Nodokļu kungs, visu, ko darīdams, žēlīgi un neapdomā galu! Tas tāpat pienāks...
Tava Antra