Operas kaislību ēnā palika kāds cits politisks skandāls – ap Satversmes negrozāmo kodolu jeb preambulu, kur strīds ar specdienestu iesaistīšanu bija radies starp Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Ilmu Čepāni (Vienotība) un šīs komisijas deputātu Andreju Elksniņu (Saskaņas centrs).
Kāpēc šeit saskatāma līdzība ar Operas skandālu? Tāpēc, ka arī te sabiedrībai palika nesaprotami tā patiesie iemesli un no tiem izrietošās konsekvences. Abos gadījumos bija vērojamas nepilnības komunikācijā, no kuras netapa skaidrs, kāpēc Ilmai Čepānei jādodas ar sūdzību uz Drošības policiju, bet Andrejam Elksniņam – uz Satversmes aizsardzības biroju. Vēl vairāk – kāpēc Elksniņš publicē medijos rakstu Valsts apvērsuma mēģinājums? Nav tā kā par skarbu teikts? Jo vairāk tāpēc, ka no komentāra teksta nebija saprotams, kur slēpjas valsts apvērsuma mēģinājums.
Tomēr šī situācija prasās pēc izrietošo konsekvenču skaidrojuma, jo Satversmes preambula tiek virzīta izskatīšanai Saeimā – tās prezentācija paredzēta 27. septembrī. Un Satversmes kā valsts pamatlikuma nozīmību turpmākajai Latvijas valsts un tautas nākotnei nevar noliegt.
Satversmes preambulas rakstītāji pretendē uz tādu pašu cieņpilno statusu, kādu ieguvuši un nostiprinājuši īstie Satversmes tēvi – 1922. gada Satversmes izstrādātāji. Tāpēc jo būtiskāki šeit formālie apstākļi, saskaņā ar kuriem notikusi Satversmes preambulas izstrāde, kas ir tās autori un cik plaši tiks diskutēta tās lietderība un jau konkrētie panti, kas nokļūs negrozāmības statusā.
Atgādināsim – ideja par Satversmes preambulu radās pēc valodas referenduma, kas izprovocēja pamatotu neizpratni – kā vispār varēja notikt šāds latviešu tautas pastāvēšanu apdraudošs pasākums un kāpēc pamatlikums neaizstāv nācijas tiesības šādās situācijās. Pēc politiķiem savu vārdu ņēma Valsts prezidenta paspārnē veidotās Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits, kurš teica, ka par zināmu Satversmes kodolu runāt varot gan. Un vēl pēc laika tika pieteikts, ka rosīsies darba grupa, kas būs šīs Satversmes preambulas izstrādātāji jeb Satversmes tēvi, ja varētu tā izteikties. Atbilstoši savai demokrātijas izpratnei, protams, grupā netika aicinātas tās partijas – Saskaņas centra – pārstāvji, kuras atsevišķie biedri bija atbalstoši krievu mēlei piedalījušies referendumā.
Plašai sabiedrībai nav iespējas pārliecināties, vai tiešām Latvijas valsts pamatlikuma būtiskāko pantu jaunā redakcija ir tapusi Vecrīgas viesnīcā Radi un draugi pie vīna glāzes, kā to mēģina norādīt jau pieminētais – no Satversmes tēvu loka izstumtais – deputāts Andrejs Elksniņš. Tad tas tiešām būtu pamatlikuma garu degradējošs fakts.
Tomēr ne tikai – tas norādītu arī uz to, ka Satversmes preambula patiesībā top nevis valsts attīstības un nācijas nostiprināšanas nolūkos, bet kādai sīkmanīgai vai ne tik sīkmanīgai politiskai vajadzībai, lai sabīdītu zināmām politiskām aprindām vajadzīgos tekstus un pasniegtu kā to autorus vajadzīgos cilvēkus. Kā Saeimas Juridiskajā komisijā prezentētās Satversmes preambulas autors tika nosaukts Egils Levits. Zīmīgi – viņa kā Satversmes tēva reputāciju mēģināja nostiprināt nevis pēc Valsts prezidenta ierosmēm strādājošā Konstitucionālo tiesību komisija, kurai tad būtu jāprezentē šāda iniciatīva, bet gan Ilma Čepāne savu formālo Saeimas komisijas priekšsēdētājas funkciju ietvaros. Kāpēc caur politikas gaiteņiem tiek dzīta aksioma Levits=Satversme? Vai tiešām viņš būtu vienīgais cienījamais jurists valstī, kuram būtu jāatdod Satversmes tēva gods? Un pat ja tā ir, tad kāda šim godam ir nozīme politiskajās shēmās? Pieļaujams, ka sava jēga un nozīme tomēr Satversmes preambulas apspriešanas modelim – šaurā lokā ar vajadzīgo cilvēku ielikšanu un neaizvietojamības statusa noteikšanu – tomēr ir, un tā varētu liecināt par ļoti tālejošu plānu, gatavojoties ne vairs Saeimas, bet gan Valsts prezidenta vēlēšanām. Levits kā rezerves variants jau savulaik tika ataicināts uz Saeimas sēdi, kur par Valsts prezidenta amatu cīnījās Valdis Zatlers un Aivars Endziņš. Toreiz cietā zoodārza vienošanās bija iepriekšnoteikusi, kam jābūt prezidentam. Jūtat līdzību? Ja bija zoodārzs, tad kāpēc ne Radi un draugi? Politiski var sashēmot jebko – tikai nožēlojami, ka politshēmās nu ir atļauts iepīt pat tādus svētumus kā valsts pamatlikums.