Latvijai ir nepieciešama pārtikas inovāciju stratēģija

Lauksaimniecība vēsturiski ir bijusi un ir viena no Latvijas spēcīgākajām nozarēm, taču mūsdienu pasaulē tā neeksistē atsevišķi no citām nozarēm. Turklāt jebkuras nozares kontekstā mūsdienās ir jārunā par inovācijām. Pārtikas ķēdē jeb ceļā no lauka līdz galdam ir iesaistīti daudzi dalībnieki. Šobrīd Latvijā visi saskaras ar to, ka augstākajā politiskajā līmenī trūkst koordinētas rīcības. Tāpēc būtu nepieciešams kritiski izvērtēt pārtikas atbalsta sistēmu, lai tā atbilst mūsdienu situācijai. Latvija varētu sasniegt daudz vairāk, ja rīcība būtu koordinēta - gan ministriju, gan citu pārtikas inovāciju ekosistēmas dalībnieku vidū.

Ja skatāmies teorijā, tad inovāciju veidošanos sekmē veicinošie un atbalstošie faktori. Veicinošie faktori, ir gan klients, kurš var pateikt, kā viņš jūtas šodien un kā viņš varētu justies rīt, gan likumdevējs, kurš var pateikt, uz kurieni mēs visi kopā dodamies. Ja uzņēmumi Latvijā vēlas radīt jaunus produktus, tad vietējais likumdevējs nevar viņiem palīdzēt, jo bieži neskatās nākotnē un neizvērtē visas iespējas. Latvijā likumdevējs reaģē uz situāciju. Un tā ir pirmā un lielākā kļūda. Sektora straujākai attīstībai - tikai reaktīva rīcība neder, jo visiem atbalstošajiem pasākumiem ir jāseko likumdevēja noteiktajām prioritātēm.

Vajadzīgs vadītājs un kopīgs darbs

Latvijā pietrūkst līderības. Kāda, kurš konkrēti un skaidri redz un vada visu pārtikas ekosistēmu. Turklāt, kas ir interesanti - Latvija pati ir piekritusi starptautiskajām prasībām. Bet likumdevējs publiski saka - mēs vēl padomāsim, kā mēs to ieviesīsim. Taču vajadzētu paskaidrot, kam tad mēs esam piekrituši. Respektīvi, mēs ejam šajā virzienā, tāpēc šīs darbības mēs darīsim šogad un šīs - nākamgad. Tā būtu skaidra un gaiša norāde pētniekiem, uzņēmējiem un lauksaimniekiem.

Ilustratīvs piemērs. Latvija kā Eiropas Savienības (ES) valsts līdz šim diezgan labus rezultātus ir parādījusi bioloģiskajā lauksaimniecībā. Pirmkārt jau rādītājā, cik procentuāli zemes tiek tai izmantota. Taču attīstības nav, jo konkrētu nosacījumu nav. Zemkopības ministrija sākotnēji apņēmās atbalstīt bioloģisko lauksaimniecību. Tagad atbalsts ir samazināts, un laikam ir jāskatās atpakaļ konvencionālās lauksaimniecības virzienā. Bet tad Latvija nevarēs ievērot ES noteiktās prasības par konkrētu zemju apjomu, kas būtu izmantojams bioloģiskajai lauksaimniecībai. Jāatceras arī, ka nav iespējams vienā dienā “pārslēgties” no saimniekošanas ar pesticīdiem uz bioloģisko lauksaimniecību. Vadošajās universitātēs trūkst izglītības par bioloģisko lauksaimniecību - tā netiek piedāvāta kā studiju programma. Kādam arī šajā ziņā vajadzētu uzņemties vadošo lomu, jo visiem kopīgi ir jāmācās un jāveido sistēma.

Pārtikas ķēdes dalībnieki likumdevējam neprasa ne jaunus risinājumus, ne produktus. Viņi prasa tikai to, kādās vērtībās ir jābūt balstītiem jaunajiem risinājumiem, lai viņi saprastu, kādus mērķus nospraust nākotnē. Tā vietā politiķus dzird sakām - mums vajag uzņēmējus un jaunuzņēmumus. Tūlīt jaunuzņēmumu ekosistēma mums saražos jaunuzņēmumus. Un tūlīt mums būs vienradži jeb vairāk kā miljardu vērti uzņēmumi. Tajā pat laikā - vai mums ir definēts inovāciju virziens? Vai ir veicināta sadarbība ar industriju?

Latvijā nav inovāciju plāna. Aktivitātes ir ļoti sadrumstalotas. Ir paļaušanās uz cilvēkiem un organizācijām, kuras ir aktīvas savā jomā. Sanākot kopā, visi katru reizi pārrunā, kurš pie kā strādā. Tam tā nevajadzētu būt, ka katrs strādā savā virzienā, un aktivitātes nav savstarpēji atbalstošas. Pārtikas sektors ir milzīgs un plašs. Procesā ir daudz aspekti, daudz tehnoloģijas. Tāpēc ir nepieciešams veidot vienības jeb darba grupas, kurās strādā eksperti no vairākām jomām. Turklāt uzdevums šobrīd ir ļoti sarežģīts - saprast, kas ir aktuālās tehnoloģijas un kas mūsu dzīvi ietekmēs rīt. Mums ir nepieciešams analizēt informāciju, lai spējam pielāgoties un radīt jaunus risinājumus. Pēdējos gados mēs esam piedzīvojuši, cik ātri var iestāties pārmaiņas. Piemērs ir gan pandēmija, gan karš Ukrainā. Un mēs nekad nezinām, kas un kā var procesu ietekmēt. Bet, turot roku uz pulsa un redzot, ko dara inženieri un ko - pārtikas sektors - mēs varam strādāt vienā virzienā.

Latvijai ir ko piedāvāt

Eiropas virzās uz Zaļo kursu (green deal - no angļu val.). Eiropas Zaļais kurss ir apstiprināts 2020. gadā, un tas ir Eiropas Komisijas (EK) politikas iniciatīvu kopums ar mērķi 2050. gadā padarīt ES klimatneitrālu. Līdz ar to Latvijai nekas jauns nav jāizdomā. EK pieņem stratēģiskos mērķus, kam piekrīt valstis. Un tad vēl kā atbalsts mērķu sasniegšanā darbojas dažādas starptautiskas organizācijas, ar kurām būtu nepieciešama sadarbība. Piemēram, “EIT Food” - Eiropas Inovāciju un tehnoloģijas institūta zināšanu un inovāciju kopiena, kas ir lielākā šāda veida kopiena pasaulē. Tās darbības mērķis ir veicināt inovācijas starptautiskā un nacionālā mērogā, kas palīdzēs padarīt pārtikas sistēmu pārskatāmāku, uzticamāku un veselīgāku gan patērētājiem, gan industrijai.

Mums Latvijā pašiem ir jāsaprot, ar ko mēs šajā reģionā varam būt līderi. Tas nav tikai izaudzēt un pārdot. Mums ir izstrādāti politikas plānošanas dokumenti, bet kā tiek virzīti un pamatoti plānošanas mērķi? Kāds ir mehānisms to ieviešanai? Mums ir jādomā, kādu pievienoto vērtību mēs varam radīt. Mums ir potenciāls gan bioloģiskajā ražošanā, gan jaunu produktu izstrādē. Gandrīz visos aspektos un jomās mums ir labas iestrādes. Daudzi jauni produkti jau tiek testēti uz lauka un laboratorijās. Piemēram, sistēmas, kas apkopo datus par augsni un palīdz precīzajai lauksaimniecībai. Ir dažādi sensori, kas tiek ieviesti siltumnīcās un kas palīdz gudrāk saimniekot savā zemē. Runājot par programmatūru un tehnoloģiju, noteikti jāpiemin, piemēram, “WeedBot”. Tas ir zinātnieku izveidots jaunuzņēmums, kas izstrādā iekārtu nezāļu iznīcināšanai, izmantojot koncentrētu gaismu jeb lāzera staru. Uzņēmums ir piesaistījis investīcijas 425 000 eiro. Savukārt jaunuzņēmums “Elogium” - mājputnu barības piedevu ražotājs - tikko piesaistīja sēklas finansējumu 500 000 eiro.

Kas attiecas uz jauniem produktiem, mums ir, piemēram, “Fermentful” - kefīra alternatīva no zaļajiem griķiem. Arī uzņēmums “Got Foods”, kas rada piena alternatīvas no augu valsts produktiem, tādējādi dodot iespēju aizvietot pienu, sieru un citus piena produktus. Tas tikko iekļuvis starptautiskajā “EIT Food” akseleratorā. Mums ir vēl daudzi citi apslēpti dārgumi, bet tiem ir jāpalīdz. Un pirmām kārtām to var izdarīt, definējot stratēģiskos mērķus, vērtības un prioritātes. Ekonomikas ministrijai ir jāsadarbojas ar Veselības ministriju. Jo veselīgāk ēdīs bērni, jo viņi mazāk slimos nākotnē - medicīnas atklājumi var palīdzēt pārtikas jomai veidot veselīgāku sabiedrību. Ekonomikas ministrijai ir jāsadarbojas arī ar Zemkopības ministriju, jo mēs nevaram nonākt pie vienradža, ja mēs nepievēršam pietiekamu uzmanību stratēģiskajām prioritātēm, tādām kā reģeneratīvā un bioloģiskā lauksaimniecība, biotehnoloģijas, u.tml. Nav iespējams radīt jaunus produktus, skatoties uz to, kas ir veikalā. Jo viss, kas ir veikalā, ir pagātne. Lielie uzņēmumi jau sen meklē jaunus risinājumus. Mums tādi jau ir un ir arī vēl citas idejas, bet jāiztrādā efektīvs atbalsta mehānisms, lai veicinātu konkurētspēju. Mums nav vajadzīgs tikai vēl viens dokuments. Risku un iespēju analīze ir konstants process. Iespējams, mēs varam domāt par to, kā par atsevišķu starpdisciplināro un pārministriju ekspertu vienību, kura uzņemas vadību. Līdzīgi kā riska kapitālsabiedrībās mums jābūt spējīgiem kritiski izvērtēt investīciju iespējas un potenciālu, un koordinēti strādāt uz vienotu mērķi.

Autori:

Alina Dolmate, “EIT Food Hub” vadītāja Latvijā

Enno Ence, “EIT Food RIS” (“Region Innovation Scheme”) politikas padomes loceklis no 2021. līdz 2022. gadam