Bērnu psihiatrs: Mācības no 6 gadu vecuma var kaitēt bērnu veselībai

Skolās nav atbalsta sistēmas bērniem ar mācību traucējumiem

Tas, ka bērni attīstās ar dažādu ātrumu un intensitāti, ir pilnīgi normāli - vienam labāk padodas lasīšana, bet sliktāk padodas cipari, citam sagādā grūtības 40 minūšu koncentrēšanās, bet ir labi panākumi vizuālajā mākslā un sportā u.tml. Problēma nav bērnos, bet tajā, ka skolās nav atbalsta sistēmas - ja bērns spēj adaptēties, viss ir kārtībā, taču tiklīdz ir kādas problēmas, vecāki un bērni ar šīm problēmām bieži paliek vieni paši. Ar atbalsta sistēmu es šajā gadījumā domāju individuālu pieeju tiem bērniem, kuriem tas ir īpaši nepieciešams - psihologa vai citu speciālistu palīdzību, papildus nodarbības vai pagarinātu uzdevumu veikšanas laiku un citus "saprātīgus pielāgojumus" mācību iestādē. Piemēram, bērnam, kuram ir uzmanības deficīts/hiperaktivitāte, nebūtu ieteicams mācīties vienā klasē vēl ar trīsdesmit bērniem un vienu skolotāju, labāk būtu - desmit vai piecpadsmit bērni un, ja klasē būtu arī skolotāja palīgs.

Attīstoties bērni apgūst ne tikai uzmanības noturēšanas, koncentrēšanās funkciju un kustību koordināciju, bet arī lasīšanu, rakstīšanu, skaitīšanu u.tml. Turklāt jāņem vērā arī emocionālā attīstība - liela daļa bērnu tikai pakāpeniski spēj emocionāli adaptēties skolas videi.

Reformas radītās sekas var veicināt bērnos zemu pašvērtējumu

Jāapzinās, ka problēma neslēpjas tajā, ka bērns sešu gadu vecumā nespēj pietiekami koncentrēties, problēma rodas tad, kad šo bērnu nosēdina konkrētā vidē, kur viņš saskaras ar grūtībām izpildīt vides uzliktās prasības. Bērns ar uzmanības deficītu/hiperaktivitāti, iespējams, spēs noturēt uzmanību tikai piecpadsmit minūtes, pēc tam viņš gribēs iziet no klases, radot troksni un novēršot pārējo uzmanību. No skolotāja šāds bērns, protams, dzirdēs aizrādījumus, ka jāsēž mierīgi, ka nedrīkst trokšņot utt. Šeit jāņem vērā, ka atkārtoti aizrādījumi ilgtermiņā var nopietni ietekmēt bērna pašvērtējumu. Lieki piebilst, ka zems pašvērtējums samazina arī motivāciju mācīties. Rezultātā bērns nonāk paradoksālā situācijā - no vienas puses, bērnam, kurš netiek līdzi citiem mācībās, vajadzētu mācīties vairāk, taču realitātē vēlme mācīties tikai samazinās.