Filmēšanās seriāla «UgunsGrēks» jaunās sezonas pirmajās trīs sērijās bija viens no pēdējiem darbiem, kurus Mārtiņš Freimanis paguva izdarīt.
Ar seriāla komandu viņš pēdējos gados kopā pavadīja diezgan daudz laika: bija gan «UgunsGrēka» tituldziesmas autors un izpildītājs, gan Edgars un Oto. Tagad viņš aizgājis, bet viņa radītais prieks draugu un kolēģu sirdīs palicis.
Radīja svētkus
Inta Gorodecka, seriāla «UgunsGrēks» režisore:
«Reiz uz filmēšanu Mārtiņš ieradās ar savu Pepi, un es ne pārāk priecīgi jautāju, kur tad viņu tagad liksim? Viņš neapjuka un teica: «Tagad tu viņu mazliet pavaktēsi, Pepe ir paklausīga!» Suns bez saites, man jāiet pie monitora, saucu, bet Pepe jau man līdzi nenāk! Mārtiņš to kādu laiku vēro un tad saka: «Ko tu gaidi? Nu ņem taču viņu rokās un ejiet!» Neko darīt, ņemu kuci rokās un eju, bet jūtu, ka viņa ir tādā sivēna svarā. Pažēlojos Mārtiņam, ka viņš nu gan suni ir nobarojis. Uz to viņš priecīgi attrauc, ka tā jābūt, jo ziema tuvojas. Toreiz biju diezgan pikta, bet uz Mārtiņu nebija iespējams ilgi dusmoties. Mārtiņš vislabākajā nozīmē bija cilvēks, kurš pasaulē raugās ar bērna acīm. Pāraudzis tīnis vīrieša gados. Viņš radīja prieku. Vēl tagad mums uz galda stāv viņa neilgi pirms Jaungada nestie šampanieši. Mārtiņš nevarēja pat iedomāties, ka atstās kolēģus bez svētku galda. Viņš radīja svētkus.»
Visus pabaroja
Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Elzas lomas atveidotāja:
«Mēs iepazināmies rokoperas «Kaupēn, mans mīļais!» pirmizrādē Liepājas teātrī, kad man bija padsmit gadu. No tā laika viņu atceros kā blondu un sirdī gaišu puisi, kas visiem patika. Pēdējo gadu atmiņas saistās ar kopīgo darbu «UgunsGrēkā». Bieži vien mums bija kopīga filmēšanās stallī un nereti reizē braucām uz turieni. Pa ceļam vienmēr iebraucām veikalā un Mārtiņš nopirka ēdamo visai filmēšanas grupai. Viņš ieradās ar milzīgiem pārtikas maisiem, un vienmēr visi bija paēduši. Es nespēju saprast, ka viņa vairs nav.»
Absolūti brīvs
Ģirts Ķesteris, Leona lomas atveidotājs:
«Manas atmiņas par strādāšanu kopā ar Mārtiņu ir priecīgi sāpīgas, jo, esot kopā ar mani vienā kadrā, viņam nepārtraukti izdevās kaut ko salauzt, turklāt uzbrucējs vienmēr bija viņš. Te viņš atsitās pret galdu, te uzkrita pats sev virsū. Taču viņš ne reizi par to nežēlojās, pat dižojās, un tas man tiešām patika. Forši bija Mārtiņa nepārtrauktie cienasti, īpaši seriāla filmēšanas izbraukuma sesijās. Nemaz jau nerunāju par skābētiem gurķiem un citiem kārumiem, bet bija arī gardas ķiploku piedevas, kas nav pats ērtākais ēdiens pirms došanās kadrā, taču Mārtiņā bija absolūta brīvība. Viņš bija apliecinājums tam, ka vienmēr svarīgākais ir tas, kas tu esi, nevis tas, ko tu lieto.»
Liels un apdāvināts bērns
Uldis Dumpis, Aivara lomas atveidotājs:
«Tās kopīgās darīšanas ar viņu mums bija tikai tik daudz, cik kopā filmējoties seriālā «UgunsGrēks», bet, cik es viņu pazinu, viņš bija tāds liels bērns. Viņš par visu tā pa īstam priecājās, un tieši tāds viņš paliks manā atmiņā. Katrā ziņā uz visu ko ļoti apdāvināts, darboties gribošs un spējīgs cilvēks. Varbūt tas tā tikai tagad izskatās, bet man ir sajūta, ka viņš laikam apzinājās, ka jādzīvo ātri.»
Nemācēja izlikties
Ilze Vazdika, Mildas lomas atveidotāja:
«Pirmā gaišā sajūta, kas man saistās ar Mārtiņu, ir tas, ka viņš satiekoties vienmēr pienāca klāt un nobučoja. Arī uz ielas. Neesmu tik atvērta, neesmu tā radusi, bet viņš bija Dieva cilvēks un dvēselē bezgala gaišs. Gandrīz četrus gadus bijām kopā vienā seriālā un ļoti saradām. Mēs esam aktieri, viņš bija dziedātājs, tāpēc viņš netēloja – mani ļoti pārsteidza, cik īsts viņš bija. Ar tādu tīrradni nebiju saskārusies. Ja kadrā bija jābūt dusmīgam vai mīlīgam, viņš no visas sirds tāds arī bija. Mārtiņš visu darīja kā īsts dabas bērns. Atceros, kad viņam seriālā bija jāmīl Anete Krasovska, viņš nāca pie manis un žēlojās, ka nevar viņu tagad mīlēt, jo redzējis viņu izaugam un atceras kā mazu bērnu. Viņš dzīvoja no visas sirds un absolūti nemelojot. Es pati tepat netālu no kroga «Pieci vilki» dzīvoju un bieži redzēju viņu tur ārā pie lodziņa sēžam un pīpējam. Tagad Mārtiņš tur nesēž, viņa vairs nav manā rajonā. Nepaspēju aiziet ciemos, viņš aicināja uz jauno dzīvokli kamīnā pacept desiņas.»
Nekad neatteica
Anete Krasovska, Gunas lomas atveidotāja:
«Mana mamma [horeogrāfe Inga Krasovska] savulaik ar Mārtiņu iepazinās Liepājā, un tāpēc arī es Mārtiņu pazīstu kopš trīs gadu vecuma. Man ir daudz arī tādu atmiņu, kas nav saistītas ar kopīgu filmēšanos seriālā. Ar viņu saistās ļoti daudz skaistu un priecīgu lietu. Visspilgtāk atmiņā palikusi epizode, kad biju pavisam maziņa un «Liepājas maizniekam» tika filmēts reklāmas rullītis. Mārtiņam ļoti negaršoja paprika un bija no tās alerģija, taču reklāmā viņam bija jāēd maizīte tieši ar papriku, ko viņš, protams, ar zināmām mokām darīja. Pēc filmēšanas viņš iznāca ārā un kā parasti sāka ar mani spēlēties, mētāja mani gaisā, un tas tika nofilmēts un iekļauts reklāmā kā tās pēdējais kadrs. Mārtiņš ir viens no labsirdīgākajiem un mīļākajiem cilvēkiem, ko savā dzīvē esmu satikusi. Vēl pēdējās viņa dzīves nedēļās manai mammai mācīja angļu valodu. Mārtiņš nekad neatteica.»
Durvis vienmēr atvērtas
Anita Kvāla, Solveigas lomas atveidotāja:
«Mārtiņš ir mans čoms, mans cilvēks. Mums bija vienāda enerģija. Viņš bija un ir savējais. Savējo ir ļoti maz. Ar to ir izteikts viss. Skumji, ka cilvēkam jāaiziet, lai, lasot viņa dzeju, saprastu, cik vientuļš un dziļš viņš bija. Viņš visiem nesa prieku, jo viņam pašam tā izmisīgi trūka. Es vēlu, lai viņam ir gaiši. Viens no prieka graudiņiem, kas man paliks atmiņā, notika kādā filmēšanas starplaikā, kad ar viņu pīpējām un runājāmies. Viņš teica: «Anita, brauc un paliec pie manis pa nakti! Manas mājas durvis tev vienmēr ir atvērtas! Tā viņa plašā sirds paliks manā atmiņā. Vēl Mārtiņš mani aizveda uz «Pieciem vilkiem», un es ieraudzīju to pasauli, kurā viņš dzīvoja. Sēdēju un skatījos, kā meta šautriņas.»
