Sužu iedzīvotājus šokējuši gada nogales asiņainie notikumi– nepilnu trīs nedēļu laikā notikušas divas slepkavības, kas, visticamāk, ir savstarpēji saistītas.
Par joprojām nezināma noziedznieka upuriem kļuvusi pedantisku kārtību mīloša vietējā sētniece un vīrietis, kurš bijis draugos ar sētnieci un regulāri viņai palīdzējis.
Smagas galvas traumas
52gadus vecā Jāņa līķi asins peļķē aptuveni 100metru no Jaunciema gatves 77.nama, uz meža takas 14.decembra vēlā vakara stundā atrada viena no vietējām iedzīvotājām, kura bija devusies pastaigā ar suni. Eksperti vīrietim konstatēja cirstas brūces galvā. Savukārt 61gadu vecās Olgas mirstīgās atliekas atrastas 31.decembra pēcpusdienā apmēram 200metru no jau minētā nama, tikai otrā tā pusē– Ķīšezera krastā esošajā mazdārziņā. Arī sieviete gulējusi asins peļķē, un viņai konstatēta smaga galvas trauma. Iespējams, sieviete mirusi no cirstām brūcēm galvā, tiek skaidrots, vai viņai nav arī šāviena radīti ievainojumi.
Abi upuri dzīvoja vienā Jaunciema gatves namā– vīrietis pirmajā, bet sieviete– trešajā stāvā, abi bija labi pazīstami un ikdienā bieži manāmi kopā. Draudzīgajā kompānijā bijusi vēl viena sieviete, par Jāni aptuveni 20gadu vecākā vīrieša piedzīvotāja Ļuda. Kamēr policija izmeklē slepkavības, arī vietējie paši mēģina rast skaidrojumu asiņainajiem notikumiem. «Līdz šim, dzīvoju te 50gadu, Sužos varējām justies droši, mierīgi un labi, tagad pa dienu bail iet ārā, kur nu vēl vakarā,» šausminās netālu no nozieguma vietas sastaptas pensionāres. «Mēs te tagad staigājam un pieminam Olgu, lādzīgs cilvēks bija. Mēs pat nezinām, ko domāt, vai tas ir maniaka roku darbs, vai tā ir pasūtījuma slepkavība, vai varbūt tikai vienkārši nejauša sagadīšanās, ko gan mēs apšaubām. Runā, ka Jāņa slepkavība bija pasūtījums, bet Olgu nosita, jo viņa it kā bija lieciniece– zināja, kas vainīgs vīrieša nāvē.»
Cīnījusies ar varmāku
Par ilggadējo sētnieci Olgu vietējie saka labus vārdus. Viņa četru Sužu daudzdzīvokļu namu apkārtni uzturējusi nevainojamā kārtībā, nav arī lietojusi alkoholu. «Tantuks strādāja no tumsas līdz tumsai, savāca pēdējo izsmēķi un mazāko nokritušo koka lapiņu, tīrīja mežmalu un ezermalu,» atceras Erna. Lai mazinātu rēķinus par atkritumu izvešanu, Olga regulāri iztukšojusi lielos atkritumu konteinerus, no tiem izvelkot kartonus, dažādas kastes, pudeles un citas drazas, kuras dedzinājusi ugunskurā pašā ezera krastā. Arī dienu pirms līķa atrašanas gan Erna, gan citi vēl ap pulksten trijiem pēcpusdienā manījuši sētnieci darām ierastos ikdienas darbus. Visticamāk, kāds sievietes darbu liktenīgajā dienā patraucējis, jo ratiņi ar kartoniem tā arī palikuši pusceļā līdz ugunskuram.Nākamajā dienā Olga savā darba vietā nav bijusi. Tā kā sievietes dēli māti nav sastapuši mājās un nav varējuši arī sazvanīt, viņi pusdienlaikā devušies sievieti meklēt. Olgas dēls Vitālijs stāsta, ka mammu atraduši dārza būdā: «Viņa gulēja uz sāna, ar seju uz leju, viss zem galvas bija asinīs. Mēs, protams, viņu neaiztikām, izsaucām policiju.» Vitālijs uzskata, ka mamma, kas bijusi visai spēcīga sieviete, ir pamatīgi pretojusies uzbrucējam, jo visas mantas– dažādi apģērba gabali, dēļi, apavi, dārza instrumenti un citas lietas, ko māte glabājusi dārza būdā, bijuši pamatīgi savandīti. «Tur nebija ko zagt, un arī mammas mobilais, tiesa, lēts un vienkāršs aparāts, nav paņemts, protams, naudas viņai līdzi nebija, tāpēc par laupīšanas uzbrukumu nevar būt ne runas,» secina Vitālijs. Visticamāk, sieviete nogalināta vēlu vakarā vai naktī, kad pagaidām nenoskaidrotu iemeslu dēļ pēc kādas paziņas zvana devusies uz dārzu, kur viņu jau gaidījis slepkava.
Vīrietis jau reiz slīcināts
Olgas dēls, tāpat kā nogalinātā Jāņa tēvs Tālivaldis, uzskata, ka abi nogalināti pēc pasūtījuma. «Abām slepkavībām ir vienāds rokraksts– gan Jānim, gan Olgai ir sašķaidītas galvas,» saka Tālivaldis. Sirmgalvis neslēpj, ka dēls mīlējis iedzert. Jānis aizvien mitis kopā ar vecākiem, kuriem nepatika dēla dzīvesveids, tāpat kā viņa piedzīvotāja, kas Jāni esot nodzirdījusi, tāpēc bijuši regulāri strīdi. Tēvs daudz runāt par Jāni negrib, vien atceras, ka tovakar ap pulksten septiņiem vakarā dēls sagatavojies doties prom, pret ko vecāki gan iebilduši: «Bet viņš jau neklausīja. Paņēma mammītes telefonu, jo pašam esot tukša baterija, un aizgāja. Pēc četrām stundām viņu atrada mirušu. Tā viņa pēkšņā aiziešana bija noorganizēta, slepkavība bija izplānota.» Savukārt Vitālijs zina teikt, ka Jānis bijis dārzā nopurināt no siltumnīcas sniega segu, bet pēc tam ar diviem draugiem izdzēris divlitrīgo alus pudeli un puslitru degvīna. «Viņš bija pilnīgi skaidrā, jo tas, ko viņi izdzēra, nav pilnīgi nekas,» uzskata Vitālijs. Jānim uzbrukts brīdī, kad viņš bijis pavisam tuvu mājām.
Ja par uzbrukumu Olgai Sužu iedzīvotāji ir neizpratnē, tad par Jāņa nāvi nebrīnās, jo tās varēja būt arī pudelesbrāļu nesaskaņas. «Ar Jāni bija 33nebēdas. Reiz viņš te bija padaudz soļarku nolējis, tad viņu pamatīgi piekāva. Tad viņš te strādāja vienā brigādē un naudu piesavinājās, par ko pārējie bija uz viņu dusmīgi,» atklāj Erna. Vēl rudenī Jānis piedzīvojis nāves briesmas, proti, kāds Jāni mēģinājis noslīcināt grāvī, iespējams, tā bijusi iebiedēšana, jo viņš palicis dzīvs. «Droši vien arī šoreiz gribēja tikai pabiedēt, bet sanāca par stipru iesist,» skaidro Vitālijs.
Zinot mātes nāvē vainīgos
Olgas dēlam Vitālijam ir sava versija par slepkavības motīviem, proti, tas esot saistīts ar kooperatīva «Austrumkrasts», kas apsaimnieko divas no Sužu daudzdzīvokļu mājām un kurā Vitālijs ir viens no diviem valdes locekļiem, darbību. Jau ilgāku laiku gan Olgai, gan Vitālijam bijis konflikts ar vienu no 77.nama iedzīvotājiem. Sarunas laikā Vitālijs vīrieti nesauc vārdā, bet dēvē par kundziņu, vēlāk gan viņš atklāj 71gadu vecā kādreizējā armijas virsnieka vārdu. «Jānis cieta kā mans draugs, jo slepkava tā gribēja mani iebiedēt, lai es atsakos no viņa paša iekārotā mājas pārvaldnieka amata, bet mamma cieta kā persona, kas mani aizstāvēja no tā kundziņa uzbrukumiem. Jānis arī ar mammu bija cieši saistīts, jo daudz viņai palīdzēja sētnieces darbā,» apgalvo Vitālijs. «Man pašam un otram valdes loceklim Svetai uzbrukt nevarēja, jo tas būtu pārāk uzkrītoši. Protams, ne jau ar savām rokām kundziņš to izdarīja, droši vien kādam samaksāja.» Vitālijs skaidro, ka «kundziņš» trīs gadus mēģinot tikt pie apsaimniekošanas naudas un regulāri rakstot sūdzības dažādām valsts iestādēm. «Kad kundziņš pats bija valdē, viņš sataisīja parādus, bet mēs ar Svetu esam uzkrājuši naudu, daudz darām. Viņš pārmet mums, ka neatskaitāmies par izlietoto naudu. Murgs!» Vitālijs arī atklāj, ka reiz kundziņš viņam un arī Jānim draudējis ar gāzes pistoli, vīrietim esot pneimatiskais ierocis, tāpat kundziņš lielījies, ka viņam esot arī kaujas ierocis.
Tiesiskā ceļā
»VZ« tikās arī ar Vitālija pieminēto cilvēku– Arisu, kurš uzreiz paziņo, ka viņam ar slepkavībām nav nekāda sakara. «Tādas metodes mūsu situāciju neatrisinās, mēs cīnāmies tiesiskā ceļā,» saka Ariss. «Viņi ir noziedznieki. Es gribu, lai tiktu apturēta viņu nelikumīgā darbība.» Vīrietis apstiprina, ka jau ilgāku laiku vada tādu kā iniciatīvas grupu, kas vēlas, lai namu apsaimniekošanu pārņemtu sertificēta namu pārvalde un «nevis neizglītots cilvēks, kas dara visu, kā pašam ienāk prātā, un nelikumības ir nelikumības galā». Cīņa pret pašreizējiem apsaimniekotājiem sākta pirms trim gadiem, pēc tam, kad komisija, kurā bijusi arī Arisa meita, kooperatīvā veikusi dokumentu pārbaudi un atklājusi dažādas nesakritības un pārkāpumus iedzīvotāju naudas izlietošanā. Pēc šiem atklājumiem valdes acīs Ariss kļuvis slikts un viņš vainots visās nebūšanās, pat ugunsgrēka, kas radās īssavienojuma dēļ, izraisīšanā.
Iniciatīvas grupa par valdes mahinācijām sūdzējusies Finanšu policijā, prokuratūrā, Rīgas domē, tiekot gatavoti materiāli tiesai. Kamēr Ariss cīnoties tiesiskā ceļā, pretinieks izmantojot teroru. Kad uz Arisa iesniegumu pamata kooperatīva valdei uz laiku liegtas paraksta tiesības un pieeja naudai bankā, sūdzētāja miteklis palicis bez divām logu rūtīm. «Tad gan es pieliku aizsargrestes. Divas reizes esmu mainījis dzīvokļa durvis, jo tās tāpat kā logi tika aprakstītas ar dažādiem saukļiem: fašists, zaglis, zīmēti kāškrusti.» Viens no huligāniem bijis nu jau mirušais Jānis, to izdevies pierādīt, jo viņš uzrakstiem izmantojis no sava tēva nozagtu krāsu. Jāpiebilst, ka ēkas sienu aizvien rotā izbalējis uzraksts: «Arisa ģimene smird pēc meliem».
Pašreizējā valde izplatot baumas, ka Ariss savulaik, būdams kooperatīva valdē, piesavinājies naudu. «Par šo gribu viņus sūdzēt tiesā, jo tie ir nepamatoti apvainojumi. Man tolaik nemaz nebija pieejas naudas līdzekļiem un es neko nevarēju piesavināties.» Runājot par Olgu, Ariss teic, ka viņa bija valdes rupors: «Ko viņai dēls ieborēja, to viņa cilvēkiem stāstīja, noskaņoja pret mani, bet tā viņa bija nekaitīga, vienkārši pļāpīgs cilvēciņš.» Ariss nekad uz Olgu nav ļaunu prātu turējis, kur nu vēl vēlējis nāvi. «Mani grib iegāzt, mani izdevīgi pataisīt par noziedznieku. Arī pēc Jāņa slepkavības Vitja kliedza, ka es to esot pasūtījis. Jānis jau arī bija nekaitīgs, tikai valdes pavadā ejoša persona, Svetas mātes Ļudas piedzīvotājs. Ļaudis runā, ka varbūt vainīgais jāmeklē ģimenē, jo Olgas jaunākajam dēlam esot vajadzīgs dzīvoklis. Ceru, ka policija drīz ar visu tiks skaidrībā.