Balvu pusē kāds vīrietis, kurš, atgriezies mājās, istabā uz grīdas atrada nogalinātu labāko draugu, arvien nespēj atgūties no šoka un baidās palikt mājās viens. Slepkava gan ir aizturēts, taču neviens neizslēdz iespēju, ka viņš reiz atgriezīsies un turpinās lielīties ar cietumnieka pieredzi.
Nogalināto atceras ar labiem vārdiem
Kādā lauku viensētā Rugāju novadā pirms dažām nedēļām tika atrasts 42 gadus vecā mājas saimnieka Gunta līķis ar grieztu brūci kaklā. Aizdomās par slepkavību aizturēts mirušā vīrieša 38 gadus vecais paziņa Dzintars. Policija gan neko sīkāk par notikušo neizpauž, vien norāda, ka slepkavība notika pēc tam, kad starp abiem vīriešiem izcēlies konflikts, un Dzintars to atrisinājis, iedurot Guntim ar nazi. Aizturētais apcietināts. Dzintars jau iepriekš vairākas reizes nonācis policijas redzeslokā, tiesā iztiesāšanas stadijā atrodas pret vīrieti ierosināts kriminālprocess par cita nozieguma izdarīšanu.
Rugājos sastaptie vietējie arvien šausminās par notikušo slepkavību un nesaprot, kā kaut ko tik baisu vispār iespējams pastrādāt. «Viņu noslepkavoja tēva mājās, kā cūku nokāva. Es nevaru lopu nokaut, kur nu vēl cilvēkam iedurt, bet te viens ņem un vienkārši nokauj cilvēku,» »VZ« saka viens no trim Rugāju centrā sastaptiem vīriešiem. Viņa teiktajam pievienojas arī draugi, sakot, ka slepkava bijis «tāds pusbandīts». «Mēs ar Gunti šad tad satikāmies, rau, tepat pie veikala, kad viņš nāca iepirkties. Bija normāls cilvēks, nekāda vaina, savulaik esam kopā iedzēruši,» teic otrs vīrs. «Mēs pirms vairākiem gadiem kopā strādājām mežā, viņš bija lāga cilvēks. Turēja savu saimniecību, viņam bija dažāda lauksaimniecības tehnika, ja vajadzēja, palīdzēja citiem,» atceras vēl kāds vietējais. Par mirušo Rugājos saka tikai labus vārdus, lai gan neslēpj: «Kad bija draugi un bija iespēja, tad viņš arī iedzēra.» Ne dzīvesbiedres, ne bērnu nogalinātajam nav bijis. Vietējiem gan nav nekādas skaidrības, kāpēc varmāka, kas Rugājos nav bijis plaši pazīstams, jo esot «ienācējs», tik nežēlīgi noslaktējis Gunti.
Gribēja ceļu sataisīt un jaunu kūti uzcelt
Kopš janvārī nomiris Gunta tēvs, bet mamma pārcēlās dzīvot pie meitas, Guntis saimniekojis viensētā pats, tiesa gan, nav dzīvojis viens, bet kopā ar vēl diviem vīriešiem. Tā bijis drošāk un arī tikt galā ar saimniecību vieglāk. Jāteic, ka viensēta atrodas meža vidū – aptuveni kilometru no ceļa, pa kuru var braukt ar auto. Tuvojoties mājai, var dzirdēt, ka rej suns. Paliela auguma dzīvnieks stāv uzkalniņā pie mājas, taču pēc tam pazūd aiz kūts, kur turpina riet. Vēl pēc brīža viņš mēģina tuvoties atnācējiem, taču uzrunāts iespiež asti kājstarpē un pazūd. »VZ« pretī no mājas ātrā un stingrā solī iznāk kāds vīrs, viņš izskatās sabijies un runā satrauktā balsī. «Ziniet, man te vienam pašam ir diezgan pabailīgi,» stādījies priekšā, nosaka nu jau mirušā Gunta palīgs, 53 gadus vecais Pēteris. Vīrietis jau ilgāku laiku dzīvojot šajā viensētā. «Senāk, kad vecīši te vēl dzīvoja un Gunta te nebija, nācu viņiem palīgā apkopt lopus, padarīt kādus smagākus darbus. Vēlāk paliku te dzīvot, gan māju pieskatīju, gan govis slaucu, gan zemi apkopu, ar tehniku gan neņēmos, to Guntis pats darīja.» Gan Pēteris, gan vēl kāds Dainis, kas »VZ« viesošanās laikā ir darbā, tagad, Gunta māsas lūgti, turpina dzīvot un pieskatīt viensētu, rūpēties par dažiem atlikušajiem mājlopiem un vistām. «Gunta māsa mums atlīdzina ar cigaretēm, kafiju, pārtiku. Cik ilgi paliksim te, vēl nezinu,» teic Pēteris. Taču esot skaidrs, ka māju tukšu atstāt nevar, tad tā drīz tikšot izdemolēta. Bet palikt meža vidū vīriem tā īsti arī negriboties, jo ik pa laikam gadoties kāda haltūra, bet izkļūt no viensētas esot bezgala sarežģīti. Pēteris nopūšas, ka 970 metrus garais ceļš ir traktoru izdangāts un slapjš, bet ziemā aizputināts un grūti izbrienams. «Ar mašīnu iebraukt nevar, tāpēc arī mammīte aizgāja dzīvot pie meitas, viņai 87 gadi, ja vajag saukt ātros, tad mediķi viņai klāt netiek. Arī Gunti apbedīšanas kantora darbinieki kilometru nesa ārā uz rokām. Guntim bija lieli plāni, gribēja ceļu sataisīt. Plānoja nojaukt veco lielo kūti, no gāzbetona uzbūvēt jaunu, bet te viens ņēma un visu izjauca,» skumji atceras Pēteris.
Saimnieku atrada asins peļķē
Tieši Pēteris bija tas, kurš atrada nogalināto mājas saimnieku. Torīt Guntis palicis mājās viens, abi palīgi devušies uz darbu. Mājās pirmais atgriezies Pēteris. Viņš precīzi atceras, pulkstenis rādījis bez piecpadsmit minūtēm pieci vakarā, kad viņš iegājis istabā. «Guntis miris gulēja pie gultas asins peļķē. Es viņu netiku aizticis. Meklēju Gunta telefonu, bet neatradu, tad kājām gāju četrus kilometrus līdz Rugājiem pie tuvākā paziņas, lai izsauktu ātro palīdzību,» atceras Pēteris. «Kad viņi apgrieza Gunti riņķī, ieraudzīju, ka kreisajā pusē viņam bija pārgriezta rīkle.» Pēteris teic, ka istabā nekādas cīņas pēdas neesot bijušas un nekas cits kā vien Gunta telefons no mājas neesot pazudis. «Nesaprotu un nezinu, kas notika, to neviens nezina,» nosaka Pēteris. «Labi, ka es todien nebiju dzēris, citādi policija izmeklētu, izmeklētu to lietu, kamēr pateiktu, ka es esmu vainīgs.» Vīrietis neslēpj, ka viņam ļoti pietrūkst drauga. Tiesa, uz bērēm Pēteris neesot aizgājis. «Mani aicināja, bet es aizdzēros, no tā skata vien biju šokā,» neslēpj vīrietis.
Pēteris arvien nav ticis pāri smagajam triecienam, viņš nervozi rokās burza adītus vilnas dūraiņus un satrauktā balsī saka: «Jūs pat iedomāties nevarat, kā man bija tās pirmās trīs dienas pēc slepkavības, kad mājā dienu un nakti biju viens. Un tajā istabā, kur tas viss notika, jāiet skatīties televizors, man visu laiku acu priekšā tas skats, kā Guntis gulēja tai asiņu peļķē.»
Lielījies ar cietumnieka pagātni
Par aizturēto Dzintaru Pēteris īsti neko pastāstīt nevar. Viņš zina, ka savulaik Guntis un Dzintars kopā strādājuši Rīgā celtniecībā: «Viņi ņēmās ar flīzēm.» Kad abi atgriezusies Rugājos, Dzintars reizēm nācis pie Gunta ciemos. «Ko, ko viņš gribēja! Nāca iedzert.» Pēteris gan neesot manījis, ka Dzintars būtu bijis agresīvs un vardarbīgi noskaņots. Pa kādam strīdam gan bijis, taču nazi rokās viņš neesot ņēmis. «Guntis arī bija mierīgs, parasti strīdos neiesaistījās, rokas par velti necilāja,» teic Pēteris.
Arī citi Rugāju iedzīvotāji par varmāku neko sīkāk nezina, vien norāda, ka netālu dzīvo abas vīrieša māsas. «Cik saprotu, Dzintars tur ik pa laikam apmetās uz dzīvi, bet viņam tāda klaidoņa daba, nekur ilgi nepalika. Vienu laiku – gadus trīs vai pat četrus – viņš bija pazudis, sēdēja cietumā, nesen tik uzradās. Bija pie manis atnācis, piedāvājās par strādnieku – par vienu latu stundā, esot tā Kurzemē pie saimniekiem strādājis, bet es teicu, ka tieku ar darbiem galā pats, man nevajag izpalīga,» »VZ« atklāj kāds vīrietis, kurš gan vēlas palikt anonīms. Viņš atceras, ka Dzintars lielīgi prašņājis, varbūt pat mēģinājis iebiedēt: «Vai zini, ka es cietumā esmu bijis?» «Teicu, ka zinu gan, bet man nu no viņa bail gan nav.» Vīrietis dzirdējis, ka Dzintars pieķerts gan zādzībās, gan vardarbīgās darbībās pret kādu saimnieku Piebalgas pusē.
Ar Dzintara māsām un Gunta māsu »VZ« sazināties neizdevās.