Viena no Latvijas trešās lielākās pilsētas Liepājas atpazīstamības zīmēm ilgus gadu desmitus bija akciju sabiedrība «Liepājas metalurgs». Gandrīz katrai liepājnieku dzimtai šajā fabrikā ir strādājis vismaz viens piederīgais; vienīgo metalurģijas uzņēmumu Baltijā dažādos laika posmos par savu darbavietu dēvējuši tūkstošiem Liepājas un tās apkārtnes iedzīvotāju. Uzņēmuma produkcija bija labi zināma gan mūsu valstī, gan arī ārpus tās robežām. Iebraucot pilsētā no Rīgas puses, vēl joprojām nevar nepamanīt trīs garus skursteņus, kas nekūp jau vairākus gadus, kā arī daudzos pamestos korpusus.
Kāpēc tā? «Liepājas metalurgam» piederošā manta neilgi pēc fabrikas 135. gadskārtas sagaidīšanas 2017. gadā pa daļām tika izpārdota. Rezultātā 2021. gada sākumā tas savu darbību pārtrauca pavisam un, domājams, uz visiem laikiem. Tolaik darbu zaudēja vairāk nekā 1500 cilvēku.
19. gadsimta piecdesmitajos gados izstrādāja Liepājas jūras ostas rekonstrukcijas projektu, kurā tika paredzēts pie ieejas ostā uzbūvēt molus, padziļināt un paplašināt kanālu, kā arī uzcelt bāku. Dažādu apstākļu dēļ grandiozos nodomus dzīvē īstenoja vien pēc 10 gadiem.
Žerežovska firma Vileikā Polijā, kas tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā, sadarbībā ar Prūsijas pavalstnieku Bekeru uzņēmumiem Vestfālenes federatīvās zemes pilsētā Šalkē (mūsdienās Gelzenkirhene) Vācijā bija nodibinājusi nelielu naglu fabriku. Tā kā pieprasījums pēc rūpnīcas izstrādājumiem - galvenokārt naglām un stieples - gadu no gada pieauga, pirmās ģildes tirgonis Ādolfs Bekers kopā ar partneriem nolēma izveidot dažādu veidu velmējumu fabriku Krievijas impērijā, kurā tolaik ietilpa arī Latvijas teritorija. Šādai izvēlei par iemeslu bija arī ievedmuitas paaugstināšana dzelzij un tās izstrādājumiem. Priekšroka jaunās fabrikas celtniecībai tika dota Liepājai ne tikai tās izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa un neaizsalstošās ostas, bet arī Liepājas-Romnu dzelzceļa dēļ, kas pilsētu savienoja ar tuvākiem un tālākiem Krievijas impērijas apgabaliem.
1882. gada 28. septembrī Žerežovskis, Vilhelms Bekers (seniors), Ādolfs Bekers (juniors), Burbē un Kaufmanis izveidoja sabiedrību ar 250 000 rubļu pamatkapitālu, lai varētu ražot stiepto stiepli un naglas. Pavisam drīz jaunuzceltajās telpās Aleksandra ielā (mūsdienās Brīvības iela) no 83 līdz 107 sākās ražošana. Sākumā sagataves ieveda no ārzemēm, taču vēlāk, lai iegūtu lielāku patstāvību, sabiedrība uzbūvēja pudlinga rūpnīcu ar 12 krāsnīm, kurās izgatavoja nepieciešamās sagataves. (Pudlingot nozīmē īpašā metalurģiskā procesā pārstrādāt čugunu mīkstā mazoglekļa dzelzī.)
Jau otrajā tās darbības gadā Vileikā tika iepirkti darbagaldi naglu izgatavošanai.
1882. gada marta beigās Liepājā iznākošā laikraksta «Latvietis» hronikas lappusē lasāms ziņojums, ka Rucavā pazudušas divas kastes ar dzintara izstrādājumiem: «Vēlā naktī pie kroga piebrauca važonis un, atstājis uz ielas vezumu, iegāja pagalmā. Kamēr viņš klaudzināja un uzmodināja gulošo krodzinieku, kamēr sameklēja lukturi, lai apgaismotu ceļu, vezumu ar dārgo kravu - dzintara izstrādājumiem, ko vajadzēja caur Liepājas ostu nosūtīt uz Turciju, bija kāds aizbraucis.» Atgadījums ar dzintara zādzību ļaudīm drīz vien aizmirsās, taču tā paša gada rudenī uz Liepāju negaidīti pārcēlās jaunās rūpnīcas īpašnieks Ādolfs Bekers. Iekārtojies lepnā savrupnamā, viņš sāka rīkoties. Drīz vien atklājās, ka nozagtā dzintara krava piederējusi nevienam citam kā vien pašam Ādolfam Bekeram, kurš bija īpašnieks arī dzintara fabrikai Palangā un vienīgajai dzintara ieguves vietai netālu no Kēnigsbergas. Liepājā Bekers ieradās īstajā brīdī; 1883. gada pavasarī darbību sāka viņa un kompanjonu uzņēmums «Bekers un Co».
Fabrika strauji attīstījās. 1885. gadā tajā bija 12 pudlinga krāsnis, divas dzelzs ražošanas līnijas, 100 stiepļu vilkšanas darbagaldi, 90 naglu izgatavošanas mašīnas, 52 ēzes, 15 tvaika mašīnas un daudz citu, tolaik modernu iekārtu. Vienā gadā fabrikā pārstrādāja 600 000 pudu čuguna, no kā izgatavoja 43 000 pudu velmētā tērauda, stieptās stieples, stiepļu, naglu, mēbeļu atsperu. Izejvielas - čugunu un akmeņogles - fabrikā ieveda no Vestfālenes. Meistari bija vācu tautības. Uzņēmums «Bekers un Co» darbojās divās maiņās, pa 12 stundām katrā, bet, ja maiņas izjuka, strādnieki palika cehos pat pa 16 līdz 18 stundām. Visos iecirkņos pārsvarā bija smags roku darbs: ar ķerrām pieveda materiālus pudlinga krāsnīm un ēzēm, ar rokām piekrāva krāsnis, ar lūkšām padeva velmēs līdz baltkvēlei nokaitētos tērauda gabalus. Galvenie strādnieku darbarīki bija ķerras, lūkšas un lāpstas.
Jāpiebilst, ka ārkārtīgi smagie darba apstākļi gan nebija traucēklis Liepājā saražotās produkcijas spožajiem panākumiem ārzemēs. 1883. gadā Amsterdamas izstādē «Bekera un Co» izgatavotie ražojumi tika apbalvoti ar zelta medaļu, savukārt 1884. gadā šos ražojumus eksponēja Monreālā, kur tie atkal guva visaugstāko novērtējumu - otru zelta medaļu. Tāds pats novērtējums liepājnieku darbam tika arī slavenajā Ņižņijnovgorodas gadatirgū 1896. gadā. Lielie panākumi, protams, glaimoja uzņēmuma īpašniekam, tā bija arī laba reklāma, kas veicināja pieprasījuma un peļņas palielināšanos.
Fabrikas īpašnieks sekoja līdzi ne vien konkurentu aktivitātēm, bet arī novitātēm dzelzs ražošanā, kas tika ieviestas līdzīgos uzņēmumos viņa dzimtenē Vācijā. Uzzinājis par tādu jaunatklājumu kā metāla kausēšana martenkrāsnīs, fabrikants tās vēlējās ierīkot arī savā uzņēmumā. Ādolfs Bekers netaupīja naudu, lai nopirktu jaunās krāsns projektu, atvestu meistarus un sāktu būvdarbus. 1887. gadā nojauca sešas pudlinga krāsnis un to vietā sāka celt pirmo martenkrāsni. «Pudlinga krāsnis iznīcinātas,» Ādolfs Bekers ziņoja Kalnu departamentam 1890. gadā. «Darbojas divas tēraudliešanas krāsnis.» Fabrikai šis jaunievedums bija izdevīgs. Tāpat kā agrāk, tika kaltas smagās enkurķēdes, izgatavotas naglas, mēbeļu atsperes un stieple, taču mainījusies bija ražošanas kvantitāte. Īsā laikā fabrikā uzcēla cinkotavu. Izdotajos prospektos parādījās jauni izstrādājumu nosaukumi: dažādu kalibru gaiši dzeltenā stieple, cinkotā tērauda stieple, cinkotā liektā tērauda lente iežogojumiem un telefona auklu cinkotā stieple. Turpmākajos gados fabrikā izveidoja elektrības iekārtu apgaismošanai, dakšu smēdi un ķēžu smēdi.
Uzņēmumu skāra arī citas pārmaiņas. Tā bija fabrikas statusa maiņa uz akciju sabiedrību. Regulāra uzņēmuma paplašināšana bija par iemeslu ražošanas līdzekļu paaugstināšanai. Lai tos sagādātu, fabriku pārveidoja par akciju sabiedrību ar divu ar pusi miljonu rubļu lielu pamatkapitālu. Līgumrakstā, ar ko Ādolfs Vilhelma dēls Bekers kopā ar ievērojamo Maskavas goda pilsoni Aleksandru Trofima dēlu Šitovu vērsās pie Krievijas impērijas finanšu ministra, bija rakstīts: «Lai iegādātos un uzturētu Liepājas pirmās ģildes tirgonim Ādolfam Bekeram piederošās fabrikas Liepājā, mums ir tas gods pazemīgi lūgt atļauju dibināt akciju sabiedrību ar nosaukumu «Liepājas dzelzs ražošanas un tēraudliešanas fabrika», bijusī «Bekers un Co».»
Ziemeļvakaru (mūsdienās teiktu - ziemeļrietumu) metalurģiskās, mehāniskās un kuģu būvētavas fabriku akciju sabiedrības statūtu pirmajā paragrāfā, ko 1924. gada 31. maijā apstiprinājis finanšu ministrs Ringolds Kalnings, lasāms, ka laika gaitā vairākkārt tika mainīti fabrikas nosaukumi: «1899. gada 25. jūnijā agrākā Krievijas valdība apstiprināja statūtus Liepājas dzelzs izstrādāšanas un tērauda liešanas fabriku akciju sabiedrībai bij. «Beker un Ko», kura 1913. gada 5. jūnijā tika pārdēvēta par «Metalurģisko un kuģu būvētavas fabriku akciju sabiedrību Beker & Ko», un 1916. gada 26. maijā dabūja jaunu nosaukumu «Ziemeļvakaru metalurģiskās, mehāniskās un kuģu būvētavas fabriku akciju sabiedrība».» (Avots: Ekonomists, Nr. 12; 15.06.1924.)
Ilgajā pastāvēšanas laikā metalurģijas uzņēmums pieredzējis daudzas īpašnieku maiņas, arī strādnieku dumpošanos, streikus un fabrikas izpostīšanu pēc Otrā pasaules kara. Vecāko paaudžu liepājnieki atveras, kā noritēja atjaunošanas darbi un rūpniecības process padomju okupācijas laikā. Šķirstot Vladimira Čečotkina grāmatas «Metāls dzimst ugunī» (R.: Avots, 1982) lapaspuses, pamanu zīmīgu teikumu: «Šim uzņēmumam nākotne ir nodrošināta.» Ne visam, kas rakstīts grāmatās, lemts piepildīties.
Fabrikas nosaukumi
Uzņēmuma pirmais nosaukums bija «Bekers un Co» jeb «Bekera un Ko pudlingošanas, dzelzs velmēšanas, stiepļu un naglu rūpnīca».
1899. gada 17. jūlijā ar Finanšu ministrijas Tirdzniecības un manufaktūras departamenta atļauju nodibināja akciju sabiedrību «Liepājas dzelzs ražošanas un tēraudliešanas fabrika».
1912. gada decembrī (citos avotos minēts 1913. gada 5. jūnijs) ar tirdzniecības un rūpniecības ministra lēmumu akciju sabiedrībai piešķīra jaunu nosaukumu «Liepājas metalurģisko, mehānisko un kuģu būvniecības akciju sabiedrība».
1916. gada 26. maijā uzņēmuma nosaukumu mainīja uz «Ziemeļvakaru metalurģiskās, mehāniskās un kuģu būvniecības fabriku akciju sabiedrība Beker & Ko».
1933, gadā uzņēmumu pārdēvē par Liepājas Drāšu fabriku, un tas pieder Latvijas valstij.
1940. gada 14. oktobrī saistībā ar padomju varas ienākšanu Latvijā fabrika ieguva atkal jaunu nosaukumu - «Sarkanais metalurgs».
Trešās atmodas sākumā fabriku pārdēvēja par akciju sabiedrību «Liepājas metalurgs».
