18. aprīlī 96 gadu vecumā mūžībā devās latviešu publicists, valodnieks, vēsturnieks un politiķis, viens no Trešās atmodas līderiem ‒ Visvaldis Lācis.
Žurnāls »Vakara Ziņas« uzrunāja Lāča domubiedrus un draugus, lūdza dalīties ar saviem atmiņu stāstiem par aizgājēju. Visi kā viens lielākoties minēja, ka Visvaldis Lācis bija neatlaidīgs, mērķtiecīgs un grūtību rūdīts. Kā teica futbola tiesnesis Miķelis Rubenis: «Cilvēka raksturu var uzzināt futbola laukumā vai karā. Visvaldis Lācis noteikti bija no tiem, kas gāja uz priekšu un cīnījās.»
Kreicere: «93 gadu vecumā pievārēja Berlīnes maratonu. Gāja grūti, bet sasniedza finišu!»
Latvijas Sporta veterānu ‒ senioru savienības valdes locekle Laine Kreicere kopā ar Lāča mazdēlu Mārtiņu pavadīja un atbalstīja Visvaldi Lāci maratonā Berlīnē 2017. gadā. Tolaik Lācim bija 93 gadi. «Ir jāapzīmē, ka viņš bija unikāls cilvēks ar ļoti lielu gribasspēku un neatlaidību. Varētu pat teikt spītu. Un tāds viņš arī paliks atmiņā. Tādēļ viņš arī varēja pieveikt Berlīnes maratonu. Sasniegt finišu, protams, toreiz nebija viegli. Pirmie trīsdesmit kilometri bija veiksmīgi. Tur viss bija kārtībā, bet pēdējos desmit kilometrus viņam sākās sāpes gūžas locītavās. Līdz ar to pēdējie desmit kilometri bija neplānoti ilgi un grūti. Viņu vajadzēja balstīt gan morāli, gan fiziski. Protams, arī viņa paša gribasspēks izpaudās un mērķtiecība, neatlaidība un vēlēšanās nokļūt līdz finišam. Kopīgiem spēkiem finišs tika sasniegts ar dziesmām un dažādiem jokiem, humoru, skatītāju saucieniem un uzmundrinājumiem. Tā bija apstākļu kopsumma, kas palīdzēja uzvarēt šo distanci.
Viņš bija vecākais maratona dalībnieks. Tādēļ maratona sākumā tas tika pasniegts kā neliels šovs. Tā kā viņš bija vecākais maratona dalībnieks, tad maratona laikā pie viņa pieskrēja žurnālisti un intervēja viņu. Vienīgi neparedzējām, ka tomēr spēka nebūs tik daudz, ka viņš neiekļausies tajās astoņās stundās. Jebkurā gadījumā mērķis tika sasniegts. Tas ir izaicinājums arī jaunāka gada gājuma cilvēkiem. Pamācīties no viņa un dzīvot veselīgu dzīvesveidu. Sportot, soļot katru dienu. Viņš ik dienu izpildīja vingrinājumus.
Gatavojoties maratonam, viņš arī sūtīja savas treniņu dienasgrāmatas kopijas, cik viņš daudz ir nosoļojis katru dienu. Viņš 2017. gada jūlijā pamīšus nosoļoja un noskrēja ap 106 kilometriem. Tas ir cienīgi un ievērojami. Dienā vidēji sešus kilometrus. Ja labi jutās, tad pat vēl vairāk kilometru pievārēja.
Viņš arī ievēroja veselīgu uzturu un dalījās ar mani, kāda ir viņa ēdienkarte. Viņš no rītiem ēda auzu pārslu biezputru un četru graudu biezputru. Viņš arī ievēroja, lai ēdienkartē pietiekamā daudzumā būtu zivis, augļi un dārzeņi. Viņam visas šīs zināšanas nāca līdzi no dzīves pieredzes un no vecākiem. Var piekrist, ka viņam bija leģionāru rūdījums - gan fiziski, gan garīgi. Arī maratona laikā tika dziedātas slavenās leģionāru dziesmas.
Es domāju, ka Visvaldis nenoliedzami iedvesmoja savus bērnus un mazbērnus, arī sabiedrību, jo viņš patiešām gan sportoja, gan ievēroja veselīgu un aktīvu dzīvesveidu. To viņš mācīja arī citiem,» savās atmiņās dalās Laine Kreicere.
Futbola tiesnesis Miķelis Rubenis: «Viņš bija liels vienpatis»
«Es ļoti uzmanīgi sekoju līdzi viņa dzīves gājumam. Biju stipri jauns, kad iesaistījos futbolā un kļuvu par futbola tiesnesi. Ar Visvaldi iepazinos, kad nemaz nezināju viņa dzīves gājumu. Dzirdēju tikai padomju laikā valodas, ka viņš ir bijis leģionārs, ka laikam viņu izslēdza vai izmeta no augstskolas. Tur bija sarežģīti. Ar Visvaldi tikos kā futbolu likumu ievērotājs. Viņš bija sportisks. Tā ir ļoti reta izdevība, ka tu cilvēku iepazīsti laikā, kad viņš nebija tik populārs. Jauns cilvēks, kas no visām pusēm bija kritizēts. Viņš cīnījās par savu izglītību.
Cilvēks parāda savu raksturu, kad spēlē futbolu. Visvaldis bija nevis uzbrucējs, vārtsargs, bet aizsargs, kas aizsargā savas komandas vārtus, un tur vajag lielu pašaizliedzību. Viņš bija fiziski ļoti stiprs. Spēlēja ar ieliektām kājām kā tādām atsperēm. Un bija pietiekami ātrs. Tie pretinieki, pret kuriem viņš spēlēja, bija republikas līmenī. Viņš kā sportists iekļuva «Rīgas vagonu rūpnīcas» (RVR) komandā. Klubu toreiz nebija. Bija «Spartaks» un «Dinamo». Un viņš iekļuva RVR komandā. Tāds jauns cilvēks ar diezgan lielām ambīcijām. Viņa komanda bija daudznacionāla, kur spēlēja ne tikai krievi vien, bet azerbaidžāņi un armēņi, arī pa kādam gruzīnam. Viņš nekad nestāstīja un nedižojās par savu dzīvi. Tāds diezgan noslēgts cilvēks. Esmu mazliet jaunāks par viņu. Man tagad ir tikai 86 gadi. Viņš ir par mani desmit gadus vecāks. Dabiski, ka pieredzējušāks. Es strādāju laikrakstā «Sports» no 1957. līdz 1965. gadam. Viņš, dzīvodams laukos, kad viesojās Rīgā, taisnā ceļā nāca pie manis uz «Sporta» redakciju, jautājot, vai esmu brīvs, jo gribēja parunāt. Un tad mūsu sarunas ilga vairāk par stundu. Visvaldis par sevi neko nestāstīja, bet viņu ārkārtīgi interesēja sports un kas tajā notiek. Viņš bija ārkārtīgi pieklājīgs un ieturēts. Diezgan maz runāja, bet ļoti daudz klausījās. Sarunas beigās vienmēr noteica: «Nu, paldies! Es atkal esmu informēts par sporta dzīvi Latvijā!» Tā pilnīgi nejauši un stipri ilgi mēs tikāmies. Laikam pat tagad tikāmies. Treneris Jānis Skredelis pirms gada aizgāja aizsaulē, arī Visvaldis bija ieradies uz viņa bērēm Rīgas 1. Meža kapos. Viņš man pienāca klāt ar tādu gaišu skatienu. Deva roku un teica: «Kā iet? Kā ar veselību?» Kā jau vienmēr veci cilvēki kapos viens par otru interesējas. Viņam bija diezgan laba atmiņa. Mēs netikāmies vismaz divdesmit gadus, bet tad atkal kaut kā dzīve saveda kopā. Es viņam sekoju līdzi kā politiķim un cīnītājam pa savu līniju un pārliecību. Zināju, ka viņš grāmatas vienu pēc otras rakstīja. Tādu kvantumu uzrakstīja. Viņa darba spējas varēja tikai apbrīnot, gan to, ka viņš vienmēr bija informēts par visu, kas notiek pasaulē. Galvenais, ka viņš ar zināšanām nekur nedižojās un neizrādīja savu pārākumu. Varbūt tas no jaunības laiku pārdzīvojumiem? Likās, ka viņam iekšā ir tāda spīts un dzelzs. Viņš kā deputāts Saeimā cīnījās par nacionālo jautājumu, par latviešiem. Viņam, atklāti sakot, nebija nemaz tik daudz atbalstītāju. Nebija savas komandas. Viņš bija vienpatis. Protams, viņš sadarbojās. Dzirdēju pēdējo informāciju, ka viņš arī tagad gatavojās rakstīt jaunu vēstures grāmatu. Nebiju nemaz pārsteigts, ka viņš pievārēja Berlīnes maratonu. Viņam bija tāda interesanta rakstura iezīme. Cilvēku var iepazīt karā un sportā. Vai viņš ir cīnītājs vai aizmugurē sēdētājs. Futbola laukumā viņš netaupīja sevi pretinieka divcīņās. Viņš gāja ar spēku un ātrumu. Tajā pašā laikā Visvaldim bija ļoti reta parādība starp tiem fiziski stiprajiem cilvēkiem ‒ korektums. Viņš nelamājās ne ar pretiniekiem, ne ar savējiem. Krievu valodā tikpat kā nerunāja, lai gan visa komanda runāja krieviski. Jā, viņš runāja tekoši, bet nerunāja. Viņa uzvedība bija ļoti džentlmeniska.
Visvaldis nekad nestāstīja par savu ģimeni un bērniem. Zinu, ka viņam ir meita. Viņš runāja tikai par to, kas notiek pasaulē un Latvijā. Tas bija pirmajā vietā. Visvaldis bija vienpatis un sevī visu pārdzīvoja. Bet viņam bija spīts, griba cīnīties par savu taisnību.»
Ēriks Hānbergs: «Agrāk zinātnieks un pētnieks, tagad prieka mājas sētnieks!»
Rakstniekam un publicistam Ērikam Hānbergam, pieminot Visvaldi Lāci, ir atmiņā kāds humora pilns stāsts: «Omulīgais un mazāk zināmais. Grāmatā «Klubiņa stāsti» autors Andris Bernāts citē fragmentu no Visvalda Lāča vēstījuma ievada Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņa sesijā 2005. gadā: «Kad no Rīgas pārvācos uz Bērzaunes pagastu, sāku strādāt Gaiziņkalna atpūtas namā. Tur bija restorāns, kur reizēm uzdzīvoja gan slēpotāji, gan lieli biedri. Mana sieva bija atpūtas nama komandante un apkopēja, bet es ‒ kurinātājs un pastnieks uz pusslodzi. Tā kā agrāk biju Zemkopības un ekonomikas institūta darbinieks, ārzemju tehniskās literatūras referents, draugi par mani jokoja: «Agrāk zinātnieks un pētnieks, tagad prieka mājas sētnieks!» Man nebija ko iebilst, jo viņiem tik tiešām bija taisnība.»
Viens no Omulības klubiņa vadoņiem Ēriks Hānbergs pastāsta, kā radās doma uz klubiņu aicināt nopietno politiķi: «Visvaldis, ar kuru biju pazīstams no sendienām, pats ierunājās, vaicādams, kā klubiņā iekļauties. Humornopietni bildu, ka jāsagatavo smaidu raisošs iestāšanās vēstījums.» Savukārt otrs Omulības klubiņa vadonis Jānis Ķuzulis teic: «Visvaldi iepazinām kā ļoti omulīgu personību. Un vēl. Diez vai daudzi zina, ka Lācis jaunībā spēlējis futbolu spēcīgajā Vagonu rūpnīcas komandā, kura turējās republikas līderos. Kā atceras populārais futbola tiesnesis Miķelis Rubenis, no kreisā aizsarga Lāča pretinieki ir vairījušies viņa precīzās un asās spēles dēļ. Visvaldis jau tad uzturējis nacionālo stāju ‒ ar komandas biedriem cittautiešiem nav runājis krieviski nevienu vārdu.» Ēriks Hānbergs atminas, ka otrreiz Visvaldis Lācis Omulības klubiņa vēstītājos bija pēc varoņmaratona Berlīnē. Un pavisam nesen telefonsarunā ieteicies, ka esot nobriedis vēl vienam vēstījumam «Omulības klubiņā». Taču diemžēl šis vēstījums palika neatklāts.
