VAKARA ZIŅAS. Paulas Freimanes draugs dienējis Franču leģionā
Fitnesa treneris Arvis Mazurovs sešus gadus dienējis Franču ārzemnieku leģionā un tikai nesen atgriezies Latvijā. Leģionā viņš iestājies galvenokārt materiālu apsvērumu dēļ. «Primārais mērķis bija palīdzēt mammai un māsai, jo mēs dzīvojām laukos trijatā, un bija naudiņas problēmas. Māsa pabeidza vidusskolu, gribēja stāties augstskolā, bet nebija naudas, lai to apmaksātu,» sarunā ar Roberto Meloni, viesodamies Rīga TV24 raidījumā «La Dolce Vita. Ar Roberto», atklāja Arvis – populārās fitnesa treneres, pavārgrāmatas «Zelta sastāvdaļa» autores Paulas Freimanes mīļotais vīrietis.
Nopietns lēmums jau 17 gadu vecumā
Franču leģionā iepriekš dienējis arī Arvja radinieks, kurš viņu iedrošinājis izmēģināt spēkus, dienot ārzemēs. «Mammas vecākais brālis 90. gados dienēja leģionā un pēc piecu gadu dienesta palika dzīvot Francijā. Mamma aprunājās ar mani, un es nolēmu mēģināt. Teikšu godīgi - man bija 17 gadu, un es nezināju, ko dzīvē gribu darīt. Tas bija 2009. gads, un runāja, ka Latvijā gatavojas atjaunot viena gada obligāto militāro dienestu. Nodomāju - ja jau tāpat ņems armijā, kāpēc gan neiestāties kādā citā, kur labāk maksā un kas ir prestiža,» atceras Arvis. Vēl nesasniedzis 18 gadu vecumu, Arvis sācis intensīvi gatavoties, uzlabodams savu fizisko formu. «Trīs mēnešus gandrīz katru dienu pavadīju sportojot - skrēju, pievilkos, piepumpējos,» stāsta fitnesa treneris.
Kad onkulis pēc ciemošanās dzimtenē atgriezies Francijā, Arvis jau devies viņam līdzi. Jāpiebilst - bez jebkādām franču valodas zināšanām. «Nosvinēju pilngadību un burtiski pēc divām nedēļām stājos armijā Francijas pilsētā Obaņā [Aubagne], netālu no Marseļas, kur atrodas galvenais uzņemšanas punkts. Franču leģionā jānodien vismaz pieci gadi, ir jāslēdz līgums uz pieciem gadiem.»
Dušas laiks - 10 sekundes
Arvis leģionā dienējis pilnus sešus gadus - no 2009. līdz 2015. gadam. Disciplīna armijā valdījusi ik uz soļa. «Lika nostāties ierindā, novilkt pilnīgi visas drēbes. Pēc brīža jau man mugurā bija pirmais armijas sporta tērps. Bija dažādas veselības pārbaudes, kā arī fiziskās un psiholoģiskās sagatavotības testi. Simtiem vīriešu centās tikt tālāk, bet izturēja tikai neliela daļa, tai skaitā es. Man izsniedza pirmo uniformu un visu pārējo, kas nepieciešams karavīram. No tā brīža viss notika tik ātri, katra darbība bija jāizpilda noteiktā laikā - rīta rosme pulksten 5.30, tad vēl jāpaspēj noskūties, uzvilkt formu, sakārtot skapi un istabu, līdz ierodas priekšnieks. Duša arī nebija baudāma, jo process ilga tikai 10 sekundes...» karavīra ikdienu ieskicē Arvis, kurš tālāk nosūtīts uz citu militāro bāzi. «Četrus mēnešus mūs apmācīja. Bija ļoti grūti, jo mūs izspieda līdz maksimumam ar mērķi atsijāt vājākos. Pēc apmācības mums deva iespēju izvēlēties, uz kuru militāro bāzi vēlamies doties, lai turpinātu karjeru. Es izvēlējos inženierus un sapierus.»
Misija Amazones džungļos
Armijā nodienējis divus gadus, Arvis devies uz savu pirmo misiju Franču Gviānā - Francijas aizjūras departamentā Dienvidamerikā. «Biju kā uz citas planētas, piecus mēnešus pavadījām Amazones džungļos, kur galvenais uzdevums bija uzturēt kārtību. Tur nelegālu zelta meklējumu rezultātā tika izpostīti džungļi. Misija nebija no vieglākajām, jo daba bija tik mežonīga, ka neuzmanības dēļ pat parasta darbība varēja beigties letāli. Visapkārt bija insekti, kas pārnēsā malāriju, peldējām pāri upēm, kurās dzīvoja piraijas, un naktī neļāva gulēt kliedzoši savvaļas pērtiķi un citi plēsīgi dzīvnieki. Par laimi, manā misijā nebija daudz ievainoto, bet katru reizi, kad kāds guva nopietnāku traumu un nevarēja turpināt uzdevumu, paštaisītās koka nestuvēs cietušais uz pleciem bija jānogādā vairāku kilometru attālumā līdz upei, kur viņu jau gaidīja laiva. Vai arī džungļu vidū ar mačetēm bija jāattīra laukums vairāku metru rādiusā, lai varētu nolaisties helikopters, kas cietušo ātrāk nogādātu uz slimnīcu.»
Sahāras tuksnesī cīnās pret teroristiem
Pēc gada karavīri sākuši gatavoties daudz nopietnākai misijai Sahāras tuksnesī - Āfrikas valstī Mali. Misijas mērķis - atbrīvot valsti no teroristiem. «Tā vieta bija kaut kas unikāls, visapkārt tikai smiltis un akmeņi, gaiss uzkarsa virs 50 grādiem pēc Celsija. No kopumā četrarpus mēnešiem četrus es pavadīju, dzīvojot tuksnesī, ārpus militārās bāzes. Es biju pilots bruņumašīnai, ar kuru tika veikti desmitiem tūkstošu kilometru. Domāju, ka būt pilotam būs viegli, bet, kad vairāku mēnešu garumā jādodas ceļā jau pirms saullēkta un motors, kas atradās man tieši aiz muguras, uzkarst tā, ka ir sajūta, ka sēdi pirtī, nav diez ko patīkami... Misijas laikā nācās pārciest neskaitāmas smilšu vētras, kas mūs nesaudzēja un varēja pārsteigt pat naktī. No rīta pamostoties bieži vien nācās nokratīt no sevis biezu smilšu kārtu. Kā tagad atceros - guļot zem klajas debess, visapkārt miljoniem zvaigžņu, kas liek aizdomāties par dzīvi, un pēkšņi tu jūti, kā pār kāju pārlien skorpions. Atceroties pilnīgi skudriņas skrien pār muguru...»
24 gadu vecumā sāk dzīvi no jauna
Atgriežoties Francijā, Arvja uniformu greznoja krāšņas medaļas par veiksmīgi aizvadītām misijām. «Armija bija liela daļas manas dzīves, tās emocijas un pieredze ir tik unikāla. Bet pienāca laiks, kad sapratu, ka vairs nevēlos pavadīt savu dzīvi šādos apstākļos. Vienmēr vadīties pēc pavēlēm un likumiem, kas stingri jāievēro. Man bija 24 gadi, un dzīve jāsāk it kā no jauna. Citi cilvēki, cits darbs un vide, pavisam jaunas un man nezināmas emocijas. Bet tieši aizraušanās ar sportu man palīdzēja saglabāt koncentrēšanos. Pēc dienesta es dzīvoju Nicā Francijas dienvidos, kur sporta zālē ieguvu jaunus draugus un pavisam drīz atradu jaunu darbu. Turpmākos četrus gadus pēc dienesta beigām es strādāju un dzīvoju dažādos Francijas reģionos, daudz ceļoju un pusgadu pat nodzīvoju Āzijā,» stāsta Arvis, kurš pagājušā gada vasarā pēc desmit ārzemēs nodzīvotiem gadiem atgriezās Latvijā un izmācījās par fitnesa treneri.