Sagruvušajā "Maxima" bija arī Brīzes dēls

© F64

Asiņainā jeb melnā ceturtdiena, 21. novembris. Sauciet to, kā gribat, taču minētais datums uz mūžu mūžiem būs liktenīgs un drūms ļoti daudziem Latvijas iedzīvotājiem. Tāds tas varēja kļūt arī pazīstamā filmu tulkotāja Kristapa Brīzes (30), pavisam nesen pāragri aizsaulē aizgājušā rokera, «līva» un vienkārši laba cilvēka Aivara Brīzes dēla, tuviniekiem – arī viņš bija šajā lielveikalā, arī viņam izdevās izglābties.

– Vai tu dzīvo Zolitūdes apkaimē, kā tev tur vispār iegadījās būt?

– Jā, es biju netālu, uz šo veikalu regulāri eju. Arī šoreiz, bet, kā iegāju iekšā, viss sāka brukt – bēgu ārā. Atrados tur, kur parasti ņem iepirkuma groziņus. Kad vēlāk skatījos [uz veikalu] no augšas, tad sanāca, ka pirmais nobrukums bija virs kasēm un apstājās aptuveni tieši tajā vietā, kur es stāvēju. Principā biju uz tās pašas līnijas, uz kuras atrodas kases. Tas bija patiešām kaut kas mistisks – krita caurules vai vēl kaut kas, bet mani nekas neskāra.

– Pēc balss toņa spriežot, tu ļoti racionāli skaties uz šo traģēdiju – neesi ne šokā, ne depresijā kā daudzi, kas visas šīs šausmas redzējuši savām acīm.

– Es šajos notikumos tiku izglābts tik neskaitāmi dažādos veidos, ka tas ir brīnums! To pat grūti aprakstīt! Pirmkārt, mani nenospieda jau sākumā, lai gan es biju uz tās minētās līnijas. Otrkārt, skrienot ārā, mani nesaspieda starp daudziem citiem cilvēkiem, lai gan tur bija baigā mīņāšanās un drūzmēšanās. Treškārt, neredzēju pilnīgu nevienu, kam kaut kas uzkristu uz galvas vai kā citādi, bet tas savukārt mani nespieda doties atpakaļ glābt cilvēkus. Kad mēs visi izskrējām ārā, es neredzēju, ka ir iebrukuši griesti – es nezināju, ka kāds ir cietis, es nezināju, ka kāds ir miris. Man bija priekšstats, ka visi tikuši ārā. Kad [veikals] bruka, es neredzēju, kas apkārt notiek, – tikai to, ka tālumā brūk kaut kādi stabi. Tikai izkļuvis ārā, redzēju, ka ir iebrukuši griesti. Bet visapkārt bija cilvēki, dažiem bija asinis, taču man šķita, ka viss beidzies daudzmaz veiksmīgi. Es arī nedzirdēju kādus saucienus pēc palīdzības vai sāpju kliedzienus, kas liktu man skriet atpakaļ, un ko droši vien būtu darījis. Savukārt, ja būtu skrējis atpakaļ, tad droši vien būtu tur aizķēries, un man otrreiz kristu virsū viss šis pasākums. Tā tas gadījās ar vairākiem draugu kaimiņiem, kuri arī gāja glābt citus cilvēkus. Visādā ziņā šis pasākums ir kaut kādā veidā mani saudzējis, un par to esmu pateicīgs jebkam, kas tur augšā ir vai var būt.

– Kad pēc tam tu skatījies TV pārraides, kurās nepārtraukti tika informēts par cietušo un strauji pieaugošo bojāgājušo skaitu, vai tev tas nelikās sirreāli?

– Jā, bet man likās un joprojām liekas, ka tas viss notika tikai otrajā nobrukumā, kad gāja bojā tie, kas gāja glābt. Kad es izskrēju ārā, man nudien nelikās, ka tur iekšā to cilvēku bija tik daudz. Tas bija ļoti dīvaini. Pat ārpusē stāvot, es neredzēju, ka iebrukuši griesti – likās, ka nokritusi kāda caurule, tas arī viss. Vai gāja bojā arī kāds pazīstamais? Pie mums ciemos nāca sievas meitas draugs – viņa tēvs aizgāja bojā.

– Neesi pēc tam domājis par to, ka šajā «melnajā ceturtdienā» tu taču varēji ierasties veikalā arī mazliet ātrāk vai mazliet vēlāk, un tad tas viss varēja izvērsties arī citādi?

– Es regulāri gāju uz šo veikalu – dažkārt pat vairākas reizes dienā, turklāt parasti kopā ar meitu. Paldies dievam, ka šoreiz negāju kopā ar viņu, ka biju viens pats! Patiesībā mani aizkavēja tas, ka mēs nevarējām izdomāt, ko likt uz picas. Visa ģimene gribējām cept picas, taču veikalā aizmirsām pastu un vēl dažas sastāvdaļas. Ik pa laikam it kā gāju ārā [no dzīvokļa], taču atgriezos, jo ar sievu runājām – pag, ko lai pērk?! Pastu? Kādu pastu? Ko īsti vēl, kādu sieru pirkt? Aizkavējos, gāju ārā un atkal aizkavējos. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es tur nonācu tajā, nevis citā laikā. Ja būtu izgājis agrāk, droši vien jau stāvētu pie kasēm vai pat būtu pagājis uz priekšu, un – viss, čau! Bet man kaut kā noveicās.

– Neesi sācis ticēt augstākiem spēkiem?

– Mēs pēc tam tieši par to runājām ar tēva brāli. Ja tā padomā, tad, ejot iekšā veikalā, tur bija kaut kāda caurule, un es zem tās it kā paslēpos, kad viss sāka krist lejā. Pēc tam vienā mirklī tikpat mistiski jutu, ka jāskrien ārā. Tēva brālis teica, ka tēvs mani vienā brīdī ir parāvis malā aiz rokas, bet vienā brīdī uzšāvis pa pakausi un teicis, lai skrien ārā. Esmu racionāls un ticu cilvēka saprātam, bet... Protams, te ir jautājums par nāvi: vai pastāv kāda sistēma, kas pasauc augšā tos vai citus cilvēkus, vai to nosaka dievs vai kas cits, vai arī tā tomēr ir tikai nejaušība – šis jautājums pastāv jau kopš cilvēces eksistences pirmsākumiem. Bet, lai kas tas arī būtu, man ir dota otra iespēja šajā pasaulē vēl kaut ko paveikt, un ceru, ka būšu šīs iespējas vērts un cienīgs un to attaisnošu.

Vakara Ziņas

Sestdien, 23. novembrī, Valmieras teātrī Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Valmieras novada pašvaldības atbalstu rīko 31. Gada balvas teātrī «Spēlmaņu nakts» 2023./2024. gada sezonas apbalvošanas ceremoniju.

Svarīgākais