Dziedātājas Adrianas Miglānes mamma Tatjana Miglāne Gitas Vīksnes materiālā "Dzīvoju cerībā, ka viss būs labi" izdevumā "Privātā Dzīve" pirmo reizi runā par meitas atkarību no alkohola.
Dziedātājas mamma norāda, ka tas, kam izgājusi cauri pēdējos mēnešos, ir noklausāms meitas kompozīcijā "Jūs iededzāt gaismu". "Tajā Adriana dzied par mammu, kas apģērba, kad viņa to pati nespēja. Tas viss ir par reāliem notikumiem, ko abas piedzīvojām šajā gadā.
Kādā dienā Adrianai kļuva tik ļoti slikti, ka izsaucu ātro palīdzību. Viņas piecus gadus vecais dēls Hugo tobrīd bija pie tēva. Atminos, ka Adrianai bija ļoti grūti piecelties un apģērbties, tādēļ to izdarīt palīdzēju es. Es ķemmēju viņas matus un turēju viņas roku.
Brīdī, kad jau braucām ātrās palīdzības mašīnā uz slimnīcu, Adriāna man paziņoja: "Es vairs negribu tā dzīvot." Tas bija brīdis, kad viņa izlēma par labu rehabilitācijai pēc aptuveni nedēļas, ko pavadīja, ārstējoties slimnīcā. Aptuveni 30 dienas meita bija rehabilitācijas centrā, kur izgāja Minesotas programmu," stāsta mamma Tatjana, kas šajā laikā bija kopā ar Adrianas dēlu Hugo.
Viņa neslēpj, ka meitas nonākšana zaļā pūķa ķetnās viņu pamatīgi satriekusi. "Tas palēnām sākās pēc tam, kad viņa pārradās mājās no darba Īrijā. Varbūt kaut ko nepamanīju. Iespējams, viņā kaut kas sāpēja. Tur piedzīvotais viņu laikam bija emocionāli sagrāvis. Kad meita sāka vairāk pievērsties grādīgajiem dzērieniem, sākumā biju šokā, jo mūsu dzimtā problēmas ar to īsti nevienam nav bijušas. Šķita, ka pazīstu savu meitiņu, tādēļ domāju: lai nu kurš, bet ne viņa," uzsver Tatjana. Lai virzītu meitu uz apskaidrības ceļa, Adriānas mamma izmēģinājusi visu, kas bijis viņas spēkos. "Es gan ieslēdzu viņu dzīvoklī, gan reiz noslānīju ar siksnu. Tas laikam bija mans kā mammas izmisums, jo vienā brīdī vairs nezināju, pie kura glābšanas salmiņa lai vēl ķeras. Lai ko es darītu, nekas nepalīdzēja. Briesmīgākais, ko mamma var piedzīvot, - skatīties uz savu bērnu, kā viņš iet postā, un neko nevarēt izdarīt," atzīstas Tatjana. Brīdī, kad meita pati apņēmusies iziet Minesotas programmu, viņas dzīvē beidzot iespīdējis cerību stars. "Manī ieplūda liela pateicība. Likās, paldies Dievam, ka pirmais solis, lai arī ļoti mazs, tomēr tiek sperts," saka Tatjana.
Tagad Adriana ir jau mājās, bet pagaidām nevēlas komunicēt ar citiem.
