Lidija Barnička ar meitām Karīnu un Mariju bija viena no pirmajām, kura no kara šausmām Ukrainā patvērumu atrada Kuldīgā, atsaucoties uz Skrundas televīziju, ziņo lsm.lv.
Dzīvojot Kuldīgā vairāk nekā nedēļu, ģimene iejutusies jaunajos apstākļos. Meitas pirmo jau dodas uz bērnudārzu, bet Lidija - uz jauno darbu.
Sieviete ir biroja administratore un būs atbildīgā par Ukrainas bēgļu koordinēšanu Kuldīgas novadā. “Lai viņi saprastu, kur viņiem jāvēršas, es viņiem būšu kā informācija pieejamā veidā viņu valodā - ukraiņu un krievu, jo runāju abās valodās. Tā būs ukraiņu informēšana par dažādām lietām,” pastāstīja Lidija.
Sākumā Lidijai darbs atrasts komunālajā saimniecībā pie apzaļumošanas, bet mentore meklējusi atbilstošāku nodarbošanos viņas izglītībai. Lidijai ir divas augstākās izglītības, kuras izmantotas Kijivā, strādājot ministrijā.
Lidija no Ukrainas galvaspilsētas prom devās jau kara otrajā dienā, kad vēl cerējusi, ka varēs nepamest Ukrainu, bet palikt laukos Vinnicas apgabalā. Tomēr karš strauji tuvojās, un bija jāizlemj, kur doties. Vīramāte ieteikusi Kuldīgu, jo te dzīvo viņas jaunības dienu draudzene.
Pēc gara un nogurdinoša ceļa Lidija nonāca savā jaunajā mītnes vietā - Kuldīgas Sporta skolas dienesta viesnīcā. “Mums ir tāda tradīcija, ka sagaida ciemiņus ar maizi un sāli. Mūs sagaidīja ar cepumiem un dāvanām. Tas bija īsti laikā. Bērniem atnesa flomāsterus, zīmuļus, zīmējumu burtnīcas, viņas uzreiz sāka zīmēt,” pastāstīja Lidija.
Papildus tam, kas paredzēts Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, Kuldīgā ir iespēja no kara piedzīvotajām šausmām atgūties arī baseinā. Karīna un Marija par to bijušas īpaši priecīgas, jo Ukrainā peldēt iemācījušās pat ātrāk, nekā staigāt, jokojot pastāstīja mamma.
“Man nebija informācijas, kas var būt. Tagad ir viss man nepieciešamais - man ir ārsts, iedeva talonus ēšanai, ir, kur dzīvot. Pirmo dienu es jutos diskomfortā, es sēdēju un raudāju, man bija bail, bija bail uz ielas iziet. Nadijai uzrakstīju, ka vajag psihologu, uzreiz sadabūja psihologu,” pastāstīja Lidija.
Bet pamazām Lidija iejūtas arī sabiedriskajā dzīvē un ir pārsteigta, ka tik īsā laikā jau pabijusi interesantos un dažādos pasākumos. Tāpat viņa gaida, kad varēs sākt mācīties latviešu valodu.
