"Par ko izjust cieņu pret draņķi?," šādu retorisku jautājumu izvirza publicists Lato Lapsa, analizējot neseno notikumu, kad dzejnieks Jānis Rokpelnis publiski atzina sadarbību ar VDK.
"Lasu, kā dažādi ļautiņi bariem vien metas izteikt dažādu toņkārtu atzinības vārdus un pat slavinājumus Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentam, parasti sauktam vienkārši par stukaču, kurš divdesmit sešus gadus pēc aktīvās stučīšanas beigām (pieņemsim) ir nolēmis publiski kādreizējā stučīšanā atzīties. Lūk, kāds cienījams cilvēks...," tā portālā pietiek.com pauž L. Lapsa.
"Es šai sakarā tomēr šo to gribētu pajautāt. Par ko izjust kaut mazāko cieņu? Par to, ka gadiem ilgi rakstīja danosus? Stučīja par cilvēkiem, kas uzskatīja viņu par savu draugu, paziņu? Varbūt pat par ģimenes locekļiem? Ziņoja par viņu viedokļiem, stāstītajām anekdotēm? Grāva vienu dzīvi pēc otras, lai tikai paša dzejnieka dvēselei un pakaļai būtu labāk un komfortablāk?" ai varbūt izjust kaut mazāko cieņu par to, ka bijušais stukačs, kā izriet no viņa publiskajām atklāsmēm, vēl tagad visvairāk žēlo ne jau nu tos, par kuriem ziņoja un kuru dzīves lauza un grāva ar saviem danosiem, bet gan pats sevi?"
L. Lapsa savos vērtējumos ir skarbs: "Vai varbūt par to, ka trauslā, gļēvā dzejnieka dvēsele visus šos divdesmit sešus gadus noraudzījās, kā atzīstas citi, kā tiesājas citi? Par to atvieglojumu, ko bijušais stukačs izjuta, kad viņa lieliskā prezidente atkal un atkal viņu un citus stukačus paglāba, izmantojot savu dienesta stāvokli un nepieļaujot maisu atvēršanu? Varbūt cieņu izjust par to, ka bijušā stukača atzīšanās tieši tagad nepārprotami saistīta ar vienu konkrētu lietu - to, ka, raugoties kā lieta nupat nepārprotami virzās uz maisu atvēršanu, stukačdzejnieka dvēsele beidzot saprata, ka nebūs labi, un pielaida dvēseliskās bikses? Vai varbūt tās bija nevis pielaistas bikses, bet salts aprēķins - paspēt izsprukt pirmajam un izklāstīt versiju par sevi, nabaga nevainīgo ļaunās sistēmas salauzto upuri?..."
Nē, es neredzu nekādu pamatu izjust pret šo cilvēku izjust kaut mazāko cieņu. Savukārt visa šī „aktucienījamaisuncēlaisnabagaupurisuncietējs” reakcija dod skaidru mācību nākamajām paaudzēm, kam šādi pārbaudījumi vēl priekšā: jūs dzīvojat sabiedrībā, kur draņķus nevis nicina un ienīst, bet gan tad, kad draņķis, gadiem ilgi draņķējis un pēc tam gadu desmitiem savu draņķību slēpis, beidzot, kad jau jūt uguni pakulās un saprot, ka smirdoņu var arī ilgāk nenoslēpt, beidzot to publiski atklāj, visādā veidā sevi izrādot kā citu, vēl lielāku draņķu nabaga upuri, viņu publiski rehabilitē pusstundas laikā, pat neiedomājoties par visiem tiem cilvēkiem, kuru dzīves viņš ar savu draņķību sagrāvis un salauzis.
