Sākoties vasaras periodam, arvien vairāk parādās ziņas par dažādiem nelaimes gadījumiem. Daudzos no tiem cieš tieši bērni. Vai tādēļ, ka saule sākusi spožāk spīdēt un ik pa laikam pārsteidz karstums, mūsu uzmanība atslābinās?
Vasara ir laiks, kad ļauties mazliet bezrūpīgākai dzīvei - koki zaļo, saule spīd, ir silts un dzīve šķiet tāda vieglāka. Taču bezrūpībai ir arī ēnas puses, kas var beigties ar traģēdiju. Labākajā gadījumā tas var beigties ar zilumu vai ārsta apmeklējumu, taču bezrūpīga izklaide nereti var izvērsties traģēdijā ar invaliditāti vai pat nāvi.
Piemēram, četru cilvēku kompānijai no Lietuvas, kura aizvadītās nedēļas nogalē ieradās Latvijā, ar traģēdiju beigusies atpūta pie jūras. Laivotāji divās laivās virzījās uz Klapkalnciema pusi, bet pēc tam apmeta loku un atgriezās Apšuciemā. Pēkšņi notika kas negaidīts, viena laiva apgāzās un tajā sēdošie, kāds vīrietis un sieviete, iekrita aukstajā ūdenī. Diemžēl līdz krastam spēja aizpeldēt tikai viens cilvēks.
Arī Līgo svētki nepagāja bez cilvēku upuriem. Kā ziņoja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāve, Jāņi traģiski beidzās 11 cilvēkiem.
Nedaudz veiksmīgāk izgājis Jūrmalā četriem jūrā it kā iepūstiem cilvēkiem uz SUP dēļiem, kuriem krastā izdevies nokļūt bez glābēju palīdzības.
Vai tas ir slavenais domu gājiens "ar mani jau tas nenotiks"? Vai vasarā vairs aiz bezrūpības aisberga nespējam saskatīt, ko tas var slēpt "zem ūdens"?
Viens, ja šādos negadījumos ciešam paši, pavisam kas cits, ja pieaugušo neuzmanības dēļ iet bojā bērni. Kamēr skolas laikā (varbūt izņemot šo pavasari), bērnu pieskatīšanu atslogo skola, vasarā visa atbildība gulstas tikai uz vecākiem. Atliek tikai uz mirkli novērst acu skatu no turpat sēklī esošā bērna, lai viens vilnis vai straume to neievilktu dziļāk ūdenī. Tas ir viens mirklis, kas maina dzīvi.
Uzaugot ugunsdzēsēju ģimenē, man jau no mazām dienām kaut kā iemācīts vispirms ievērot briesmas, ko noteiktā izklaide/ nodarbe nesīs un tikai tad pieņemt lēmumu, vai tajā piedalīties. Dažreiz, iespējams, tas traucē bezrūpīgai izklaidei, bet biežāk gan tas ļāvis izvairīties no, manuprāt, liekas pārgalvības.
Vasara ir laiks atpūtai pie ūdeņiem, laivošanām, jauniem piedzīvojumiem un nelielai brīvības sajūtai, taču ne uz cilvķeu dzīvības rēķina. Varbūt atstājam pārgalvību mājās, dodoties laivot? Uzvelkam to vesti? Viens mirklis un visu mūžu ir jādživo vainas apziņā, sāpēs. Kāpēc no tā neizvairīties, esot tikai nedaudz uzmanīgākiem?
