Daudzi saka, ka šodien būt sievietei ir vislabākais laiks un kā nu ne - sieviešu tiesības šobrīd ir pasaules uzmanības centrā blakus klimata katastrofu apogejai. Taču, vai visā sieviešu tiesību aizstāvēšanas cīņā nepavīd arī neliela liekulība? Vai cīnoties pret stereotipiem nenonākam otrā grāvī - kļūstam par stipro, bet pārgurušo sieviešu karikatūrām? Vai tiešām mums jāspēj viss?
Nupat jau ir tā, ka būt sievišķīgai ir slikti, bet arī, esot pārlieku stiprai un ambiciozai nebūs īsti lāgā. Sievietes cenšas būt labas mātes, saimnieces un vēl pierādīt sevi profesionālā līmenī, nezaudējot savu sievišķību. Un to mums iemāca jau bērnībā, jo galu galā - ir taču jāpatīk arī vīriešiem, jo kura gan grib palikt "vecmeitās"? Un vīriešiem ir pašsaprotami, ka sieviete vienkaŗši spēj visu un punkts. Tā tam jābūt.
Samanta Tīna šonedēļ uzrunājusi Latvijas sievietes, norādot: "Mēs esam skaistas un unikālas, bet ko no mums prasa sabiedrība!? Mums ir jābūt labām un priekšzīmīgām sievām un atbildīgām mammām, saimnieciskām, jo jāatbild par virtuvi un tajā pašā laikā jābūt izglītotām, jo vajadzības gadījumā ir jāiet un jāstrādā. Ko no mums vēlas vīrietis!? Lai arī sieva visu dienu ir strādājusi, vakarā viņai mājās ir jābūt seksīgai un jāmizo kartupeļi augstpapēžu kurpēs. Taču tā nenotiek! Jebkura sieviete teiks: «Vecīt, esmu pārgurusi, visu dienu strādājot!» "
Aiz loga ir 21. gadsimts un pasaulē šobrīd ir dzimumu "karš", bet, manuprāt, Latvijā, par spīti visam, šie tradicionālie sieviešu stereotipi ir dzīvāki par dzīviem. Un ļaunākais - mēs pašas tos producējam tālāk, mācot un deklarējot, ka sievietēm vienkārši ir jāspēj viss. Kādām tad pēc sabiedrības domām ir jābūt sievietēm? Stiprām un neatkarīgām, taču tad, kad tas ir izdevīgi? Vai mums jāslēpj nogurums? Vai tiešām nedrīkstam atzīt, ka kaut ko nespējam, negribam un par to nejusties vainīgām? Un vai tiešām mūsu vīrieši ir tik ļoti iestiguši sieviešu lomu apriņķos, ka nespētu pārskatīt savas "prasības"?