Bijušais Bruknas iemītnieks: Bērniem ziemā bija jālec upē

© F64

Kāds bijušais kopienas loceklis LTV raidījumam "Panorāma" pastāstījis, ka pēc mēnešiem pārcilvēciska darba un skarbas dzīves skolas viņa dzīve pašlaik rit prom no kopienas un brīva no atkarībām. Tomēr nevienam citam līdzīgā situācijā viņš dzīvi Bruknā neieteiktu.

Ģirts nodzīvojis Bruknas kopienā daudzus mēnešus. Viņš uzskata, ka posms Bruknā palīdzējis, bet, kas tieši no visa, viņš nezina.

"Es nemāku atbildēt, es par to brīnos. Jo man ir bijis neskaitāmas reizes, ka es vienkārši esmu gribējis aizbēgt un aiziet," saka Ģirts.

Ģirts vēlāk norāda, ka gribējis pabeigt iesāktos darbus. Salīdzinot ar citiem, viņam esot paveicies - viņš bijis gan fiziski, gan psiholoģiski stiprs.

"Ja tur aizbrauc vājš cilvēks, izturēt to ir grūti gan psiholoģiski, gan fiziski. Es domāju, ka tur cilvēku sačakarē vēl vairāk, nevis kādam kaut ko palīdz.

Esmu redzējis, kā aizbēg naktī. Vienkārši no rīta tu nezini, kur tas cilvēks ir palicis. Viņš naktī pazudis bez naudas," stāsta Ģirts.

Bruknas ikdiena ir pārcilvēciski smags darbs, režīma trūkums, bailes un sods. Bijis psiholoģiskais spiediens.

"Tev visu laiku ir no kaut kā jābaidās, ka, teiksim, nebūsi pietiekami daudz izdarījis vai tu būsi kaut ko nokavējis. Tur jau pat tādās galējībās, ka tu jau baznīcā vairs nezini, kur rokas likt, vai tev viņas šitā jātur, vai tev šitā jātur," atceras vīrietis.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā

Dīvaini

Saprotams, ka, ilgstoši atrodoties bezsvara stāvoklī, organisms, tostarp asinsrite, pielāgojas un šo ārkārtas stāvokli pieņem par normu. Tāpat mainās arī cilvēku paradumi - atlaid roku, un lieta, kas bija rokās, kaut kur lidināsies, tāpēc nekas nav jānoliek uz galda vai plauktā, jo nekas nevar nokrist un saplīst.

Svarīgākais