Kāda Latvijas iedzīvotāja sociālajā tīklā Facebook dalījusies pārdomās par neseno gadījumu ar dziedātāju Rolandu Ūdri, kuram Ventspilī lika pamest kafejnīcu, jo viņš, būdams 1.grupas invalīds, neesot varējis "normāli" ēst.
Kā sociālajos tīklos rakstīja Ūdrīša sieva Ilona, Olimpiskais centrs Ventspils kafejnīcas darbiniece Rolanda asistentei palūdza aiziet ar Rolandu projām un nākt vēlāk ēst, jo drīz tur nākšot ēst sportisti-futbolisti, kam esot nepatīkams šis skats, kā Rolands ēd.
Šis gadījums kādai Latvija iedzīvotājai licis dalīties pārdomās. Viņa raksta, ka arī pati aprūpē bērnu ar smagu slimību un izprot situāciju, taču, no otras puses, sieviete raksta, ka arī viņai būtu nepatīkami skatīties, ja kafejnīcā kāds pie blakus galdiņa ēd "šmucīgi".
"Bet tagad iedomājaties skatu kādā publiskā vietā (piemēram kafejnīcā) - sēžu es ar savu bērnu (pusaudzi) pie galda un baroju ar karoti (jo viņš pats to nespēj izdarīt savas slimības dēļ), ēdiens krīt no mutes laukā, siekalas tek, reizēm arī ne visai patīkamas skaņas nāk no mūsu puses, un, pasarg die's, vēl pavems ar ... Ar kādu prieku jūs varēsiet turpināt savas pusdienas? Cik toleranti spēsiet būt pret invalīdu un mani?
Iespaidojos no kāda, šodien plaši medijos aizgājuša posta. Es esmu toleranta pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jo pati audzinu pusaudzi, kuram ir ļoti smaga invaliditāte. Šoreiz gan stāsts bija par sabiedrībā visai zināmu cilvēku, un palasot komentārus, man reāli kļuva slikti. Slikti no tās lišķības un izlikšanās, ka visi tādi labi, un nevienu pilnīgi nemaz neuztrauktu pie blakus galdiņa sēdošais invalīds, kuram ēdot krīt no mutes ēdiens, kurš aizrijās ar to un klepo (ticiet, tas noteikti nav nemaz tik skaisti, neatkarīgi, vai tas notiek ar populāru cilvēku, vai parastu džeku no ielas).
Tātad lūk, neskatoties uz to, ka pašai mājās ir tāds cilvēciņš, arī man nav patīkami (oi, mans kuņģis vispār ir ļoti jutīgs pret jebkādu nepatīkamu skatu) ieturēt maltīti, ja blakus kādam ēdot krīt ēdiens no mutes. Jā, konkrētajā gadījumā, viesmīlei bija jāizskaidro situācija (ja tāda bija), taču mediji pārtvēra informāciju un sagrozīja to līdz pretīgumam - ''invalīds tika padzīts no kafejnīcas!!!'' Nevienu nekur nedzina, tikai palūdza atnākt citā laikā, kad būs mazāk cilvēku kafejnīcā. Un visi ''draudzīgi'' aprejot viesmīli, pucēja savus eņģeļa spārnus, jo, redz, mēs esam labie, un ar baudu varam turpināt ieturēt maltīti, mūs neuztrauc ne siekalaini invalīdi, ne arī viņa no mutes krītošais ēdiens, pie blakus galdiņa!!! Nu beidziet tak lišķot sev un citiem! Ja tas nebūtu sabiedrībā zināms cilvēks, visticamāk, ja šādu postu būtu ielicis onkulis Koļa, visi šķebinoties brēktu - fui, kā tā var!!!
Es neko negribu pārmest posta autoram, taču uzskatu ka abām pusēm jābūt saprotošām.
Reiz mani ar bērnu reāli palūdza pamest kādu ēdināšanas iestādi (ļoti populāru, starp citu), un tikai tāpēc, ka mans bērns skaļi smējās (nesiekalojās un nespļaudījās).Mēs vienkārši traucējām apmeklētājiem (tā to paskaidroja viesmīlis), lai gan neviens apmeklētājs neko neiebilda (lielākā daļa no tiem bija tūristi no citām valstīm). Toreiz mēs aizgājām un paēdām citā kafejnīcā, kur nevienam nebija iebildumu pret mana bērna smiešanos. Bet es nekad neeju sabiedriskā vietā, ja zinu, ka skats varētu būt nepatīkams citiem cilvēkiem (piemēram, man tak ir tiesības pabarot savu bērnu caur gastrostomu, nospļaujoties par citu vārgajiem kuņģiem).
Tātad, ko es gribu teikt - ne vienmēr viss ir tā kā izskatās no malas. Un nevajag pulēt savus nimbus un vicināt eņģeļu spārnus tikai tāpēc, ka gribas būt labākam. Pamēģiniet ar baudu paēst, sēžot blakus cilvēkam, kurš siekalojas, vai kuram no mutes krīt pussakošļāts ēdiens! Tas taču ir tik skaisti un estētiski, un kā tas rosina apetīti!!! Būsim godīgi viens pret otru, pret sevi .." teikts ierakstā.
Jāpiebilst, ka pirms trim gadiem janvārī mūziķis Rolands Balodis-Ūdris cieta satiksmes negadījumā, pēc kura viņš ir 1.grupas invalīds. Lai gan sabiedrība sniegusi finansiālu un morālu atbalstu gan mūziķim, kas tautā mīļi dēvēts par Ūdrīti, gan viņa ģimenei, joprojām abiem mīļotajiem, diemžēl, nākas sastapties ar reizēm absurdu sabiedrības locekļu rīcību.
