Atzīmējot Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu, vakar Rīgā bija iespējams apmeklēt svētku koncertus pie Brīvības pieminekļa, Latvijas filmu maratonu, vērot gājienu "Uzvelc savu tautas tērpu par godu Latvijai", piedalīties kompozīcijas "Ziedu Latvija" veidošanā vai arī izvēlēties apmeklēt kādu citu pasākumu no plašās svētku programmas.
Taču svētki raisījuši ne tikai priecīgas emocijas, bet kādam arī smeldzīgas pārdomas.
Piemēram, sociālajā vietnē "Facebook" Inta raksta: "Ir Latvijas Simtgade, tāpēc vakar nerakstīju, lai nebojātu svētkus. Es stāvēju starp daudziem pie Brīvības pieminekļa un priecājos par Latvijas bērniem, par mūzikas skolu, bet- visvairāk par mūzikas novirziena skolu orķestriem. Es skatījos uz savējiem [..] Es tik ļoti priecājos par devītajiem- saviem puikām (arī meitenēm, protams), bet, īpaši par tiem dažiem puikām, par kuriem es skaidri zinu - ja viņi nebūtu mācījušies mūzikas novirziena klasē, viņi nedefilētu pie Brīvības pieminekļa baltā kreklā, viņi būtu uz ielas, viņi apķēpātu māju sienas un mūsu apkārtne būtu daudz nedrošāka. Es redzēju skaistus, pašapzinīgus un mērķtiecīgus jauniešus, kuriem ir katram savi mērķi dzīvei. Es viņus pazīstu, cienu un ļoti par viņiem priecājos pat tad, ja viņi nekļūs par mūziķiem.
Pagājušajā nedēļā kļuva zināms, ka jau pagājušajā vasarā ir pieņemti grozījumi izglītības likumā, uz kuru pamata mūzikas novirzienu skolu darbība Latvijā vairs nebūs iespējama. Šie svētki kļuva par sāpīgākajiem svētkiem.
Tas nebija zināms nevienam (dažiem jau noteikti bija...). Un, ziniet, to uzzinot, man ienāca prātā doma. Manā varā bija, diriģentiem neko nesakot, palūgt bērnus spēlēt tik nepareizi un neritmiski, cik vien viņi spēj, lai parādītu, par ko var pārvērsties svētki, ja bērni nemācētu vai negribētu spēlēt. Vai arī, piemēram, viņi varētu tikai tēlot, ka spēlē, bet īstenībā- nespēlēt. Svētku norisei tā būtu katastrofa un neviens nezinātu, ko darīt! Bija liels kārdinājums! Ziniet, kāpēc es to neizdarīju? Es esmu beigusi to pašu mūzikas novirziena skolu. Man ir iemācīts, kas ir svēts un vērtīgs!! Es tā vietā teicu bērniem, lai viņi spēlē tik skaisti, cik viņi spēj! Viņi spēlēja...
Latvijā 19 skolās mūzikas novirziena programmas apgūst 4-5 tūkstoši bērnu. Vai Latvijas mūzikas skolas ir gatavas paņemt šos bērnus pretī? Kāpēc šo bērnu vecāki ir izvēlējušies tieši šīs programmas, kur vienuviet var apgūt gan vispārējo izglītību, gan instrumenta spēli? Kāpēc mūsu skolā, atbilstoši vecāku pieprasījumam, jau 8 gadus ir trīs paralēlās mūzikas novirziena klases un tikai viena vispārizglītojošā? Kāpēc uz ģimnāzijām aiziet mūzikas novirzienā sagatavotie bērni? Sākumskolā visi bērni ir vienādi, kāpēc jau pēc dažiem gadiem mūzikas novirziena bērni uzrāda labākas sekmes visos mācību priekšmetos? Kāpēc dažādu mācību priekšmetu olimpiādēs pārsvarā tiek izvirzīti mūzikas novirziena bērni, mācoties pie tiem pašiem skolotājiem? Es zinu atbildi uz šiem jautājumiem...
[...]
Ko varētu darīt mēs katrs, kam rūp iespējas izvēlēties, tieši kādu izglītības veidu piedāvāt saviem bērniem? Jā, es esmu viens no mūzikas mācību materiālu autoriem projektā Skola2030. Mūsu autoru grupa dara visu iespējamo, lai mūzikas mācīšanās process nākotnē būtu jēgpilns, attīstošs un saistošs visiem bērniem, tomēr mūzikas novirziena skolām katrā novadā ir būtiska kultūrvidi veidojoša nozīme. Šādai skolai būtu jābūt vismaz vienai katra novada centrā! Vai tiešām šo bērnu izglītošana- viena instrumenta spēles stunda katram bērnam ir tāds slogs Latvijas valsts budžetam, kas vairs nav panesama? Ja man jautātu, es teiktu, ka šāda veida izglītību būtu pelnījis katrs bērns Latvijā, vai, vismaz, izvēles iespēju... Ko domā Tu?"
