Pirmdien intensīvo lietavu rezultātā Talsu novadā tika pārrauts Dursupes dzirnavezera aizsprosts, applūda apkārtējā teritorija un tika izskaloti vairāki ceļu posmi, tajā skaitā reģionālais ceļš Jūrmala-Talsi. Applūda arī sabiedriskās ēkas Talsos un Pastendē.
Plūdi bija tik spēcīgi, ka tie "aizrāva" kokus ūdens straumei līdzi.
Tiesa, Talsu novada iedzīvotāji nav apmierināti ar dienestu darbu lietusgāžu laikā.
Nakts laikā vietējie iedzīvotāji pašu spēkiem centās novirzīt ūdens straumes prom no saviem īpašumiem. Tika zvanīts arī uz ārkārtas palīdzības tālruni 112, taču, kā apgalvo vietējie, palīdzību tā arī nesagaidīja.
"Es viņiem par visu pateicu, ka ceļš lielais jāslēdz, ūdeņi tur ir, mašīnas var avarēt, ka tur ir problēmas. Bet neviens jau man neklausīja! Fūres nāk, autobusi nāk, un neviens pat nezina... Diemžēl ir tā, ka ārkārtas situācijās palīdzība ir nulle," saka brīvprātīgais postījumu likvidators Aivars.
Skarbs viedoklis arī Ilzei: "Jau 20.07.2026 vakarpusē lietavu dēļ sāka applūst Dursupes upe/ezers. Jau tad cilvēki zvanīja dienestiem (112 un policijai), ka plūdi apdraud Dursupes dzirnavu slūžas un secīgi nākamais būs Talsi-Sloka šoseja. Vienlaikus tika lūgta palīdzība ar PADOMU, kā rīkoties! Diemžēl, bija sajūta, ka esam pamesti likteņa varā, un viss, ko varam darīt, ir cīnīties pašu spēkiem. Par to, ka ceļš ir slēgts, informācija bija tikai LVC FB kontā. Ceļš tika norobežots nevēloti. Notikuma vietā atbildīgie dienesti nebija. Tikai no rīta parādās pirmie "padomdevēji" no pašvaldības, kā jārīkojas."
Nedaudz vēlāk viņa publicē vēl vairākas skarbas atziņas.
"Kad plūdu dēļ Dursupē pārrāva slūžas un appludināja arī ceļu, vietējie centās kaut ko glābt pilnīgi vieni. Dienesti uz ziņojumiem atbildēja, ka kamēr nav cietušo, viņi nekur nebrauc. /Nu piedodiet, ka mums nepaveicās un nebija cietušo!/ No pašvaldības pārstāvjiem nebija ne miņas. /Nu piedodiet, ka mēs nepamanījām tos glābējus ar laivām, kas, acīmredzot sēdēja kaut kur kūmos noslēpušies (vai varbūt 20 km attālajos Talsos, no kurienes piekļūt Dursupei pat nebija iespējams) ar laivām un gaidīja "pasažierus"!
Lai arī "padomju laikos" bija centralizācija, tomēr vietējos kolhozos bija kopienas, kas krīzes situācijās varēja izmantot valsts resursu (tehniku) un pacelt slūžas, lai laicīgi novadītu ūdeni.
Tagad, brīvās Latvijas laikos, ir TIKAI vietējās kopienas, kam jātiek galā, kā nu paši var ar tiem resursiem, kas vēl ir. Bet valsts ar saviem centralizētajiem, ar kuriem iespējams situāciju varēja laicīgi glābt, tikmēr "vērtēs, analizēs, izstrādās plānus, ieliks nākamā gada budžetā (ja paveiksies)"."
