Kāda jauna medmāsa vārdā Beāte sociālajā tīklā Facebook dalījusies ar visai sirdi plosošu ierakstu, kurā atklāj ar kādu attieksmi nācies saskarties jaunajai veselības aprūpes darbiniecei. Tas licis meitenei pat mainīt savas domas par dzīves aicinājumu, kas bija palīdzēt nelaimē nonākušajiem.
"Baltā halāta tumšā puse. Kad iestājos medicīnas koledžā, es biju ar visu savu naivo sirdi pārliecināta, ka būšu "labā māsiņa". Man likās, ja es esmu izslimojusi vēzi un gada laikā dien dienā pavadījusi slimnīcas telpās ārstējoties, tad es vislabāk varēšu saprast pacientus. Kurš nu vēl labāk to varētu saprast, ja ne es?
Bet pienāca mirklis, kad es uzsāku savas darba attiecības medicīnas profesijā. Ar mazu satraukumu sirdī, bet pilna ar labestību uzsāku šo pavisam nežēlīgo ceļu. Kāpēc nežēlīgo?
Jau pirmajā maiņā man pacients uzkliedza virsū, jo, viņaprāt, tik jaunam "bērnam" kā man vispār nevajadzētu strādāt medicīna. Turpretī, par savu medicīnas pakalpojumu, viņš norēķinājās nevis kā pieklājīgs cilvēks, bet gan uzmeta naudu man virsū un gaidīja savu atlikumu. (Lai Jums būtu vieglāk saprast, manos darba pienākumos ietilpa pacienta reģistrēšana, darbs ar kasi un manipulācijas veikšana).
Pēc maiņas gāju ar trīcošām rokām mājās un acīs man bija asaru jūra, jo es nesapratu, kāpēc pret mani ir šāda attieksme, ja es pret cilvēku izturos cilvēcīgi un laipni.
Kopš tās dienas, es katru dienu ejot uz maiņu skaitīju lūgšanas, lai Dievs mani pasargā no šādām situācijām.
Es tiešām gribēju būt "labā medmāsiņa". Es patiesi jutu līdzi katram pacientam un viņa stāstam. Līdz brīdim, kad sapratu, ka katra maiņa ir pavadīta šausmīgā stresā, mobingā no pacientu puses un pazemošanā, jo es esmu saukta par debīlu, par stulbu, par idioti, ka man ir jāiet "d**st'', man pat ir draudēts ar to, ka mani nošaus!
Aizrādīts par to, ka jāstrādā ir ātrāk (neskatoties uz to, ka statistiski uz vienu cilvēku man aizņem 3 min. viņu reģistrēt, veikt darījumu un veikt manipulāciju).
Es iemācījos to, ka cilvēki melo un melo ļoti nekaunīgi. Es sapratu to, ka cilvēki vairs nemāk izteikt pateicību, bet gan māk uzrakstīt kārtējo sūdzību. Es esmu iemācījusies nokārtot savas dabiskās vajadzības ik pēc 6h, jo nav pat laiks aiziet uz wc.
Es vispār nezinu, kas ir "normāls" pusdienas laiks. Mans kuņģis ir pieradis pie 10 min.rīšanas un barības vads jūt tikai vai nu ļoti karstu kafiju vai jau pavisam atdzisušu.
Un tajos mirkļos, kad es atļaujos ātri aizskriet kaut ko "ierīt" vai, piedodiet, "pačurāt" pirmo reizi pēc 6 h darba laika, tad kāds man atļaujas pateikt: "Vai Jūs arī strādāsiet, vai tikai vazāsieties riņķī?"
Es esmu nākusi mājās un raudājusi gan savas ģimenes priekšā, gan sava drauga priekša no tā, kā pret mani ir izturējušies pacienti.
Es esmu redzējusi kā manas kolēģes raud par to, kā viņas ir nepamatoti pazemotas un aizskartas.
Es esmu stāstījusi stāstus kā cilvēki ir izturējušies pret mani un manām kolēģēm, un neviens nevar pat noticēt tam, ka cilvēki ir uz ko tādu spējīgi.
Man vairākas reizes darbā ir asiņojis deguns no tā, kādā spriedzē esmu tikusi ievesta no nemitīgā darba apjoma un pacientu attieksmes.
Es naktīs murgoju par visiem pārdzīvojumiem, kas bija darbā.
Un tā es varētu turpināt un turpināt..
Noteikti, kāds teiks, ja jau tāda attieksme, tad tas ir pelnīti. Bet ziniet, es tik ļoti gribēju strādāt medicīnā. Es tik ļoti gribēju palīdzēt, aprūpēt, just līdzi. Es tik ļoti gribēju dot savu sirdi un labestību cilvēkiem.
Bet es "izdegu". Un izdegu es pusgada laikā... Un "izdegu" es tik ļoti, ka negribu vairs dzirdēt neko par medicīnu.
Es vienkārši nespēju pieņemt attieksmi, kas mani pazemo un nicina. Attieksmi, kas liek man katru mirkli būt stresā un pārdzīvot par katru manu darbību.
Paldies visiem maniem jaukajiem, mīļajiem pacientiem, kuri ir man teikuši arī sirdsmīļus vārdus. Kuri ir pateicībā raudājuši prieka asaras, par manu labestīgo attieksmi. Kuri ir man teikuši - "tādas māsiņas kā Jūs medicīnā ir retums, saglabājiet sevī šo mīlestību pret mums". Paldies Jums. Es zinu, ka uz šīs pasaules ir vēl arī labi un cieņpilni cilvēki.
Paldies par šo pieredzi! Saviem kolēģiem es varu novēlēt tikai vienu - izturību un cerību, ka pēc 7.novembra kaut kas mainīsies..." 6. novembra vakarā rakstīja Beāte.
Nepilnas nedēļas laikā ar jaunās sievietes ierakstu cilvēki dalījušies vairāk nekā 2300 reižu un komentāros pauž sašutumu par šādu pacientu attieksmi un darba apstākļiem Latvijas medicīnas aprūpē.
Kā vēstīts, 7.novembrī mediķi rīkoja protesta akciju "Viena diena bez ārsta", kuras laikā Latvijas mediķi, izņemot neatliekamajā palīdzībā strādājošos, devās vienas dienas bezalgas atvaļinājumā. Vienlaikus šajā dienā tika rīkota arī protesta akcija pie Saeimas, kuras laikā, pēc policijas aplēsēm, bija pulcējušies aptuveni 5000 cilvēku.
Lēmums par protesta akcijas rīkošanu pieņemts, jo Ministru kabineta 11.oktobrī apstiprinātais likuma "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam" projekts paredz, ka 2022.gadā valsts veselības aprūpes finansējumam tiks atvēlēti vien 3,3% no prognozētā iekšzemes kopprodukta, skaidrojušas mediķus pārstāvošās organizācijas.
Salīdzinājumam - atbilstoši Veselības ministrijas sniegtajai informācijai, valsts budžeta izdevumi veselības aprūpes nozares finansējumam 2019.gadā ir 3,9% no IKP. Vidēji Eiropas Savienībā valsts veselības aprūpei atvēl 7% no IKP, bet Lietuvā un Igaunijā - vairāk par 5% no IKP.
