"Viņš bezrūpīgi skatījās"; pēc negadījuma Rīgā sieviete zaudējusi ticību cilvēcībai

"Šodien zaudēju ticību mūsu sabiedrībai. Jā, nedrīkst vispārināt, jā, tie patiesībā bija tikai daži cilvēki, jā, Tu, kas lasi, visticamāk rīkotos citādāk, un man, cerams, vienkārši nepaveicās. Es ilgi domāju, svārstījos, rakstīt, nerakstīt, kāda jēga, bet tad, draugu iemudināta, ka tomēr vajag, stāstu," raksta Madara.

Sieviete stāsta, ka todien asfalts Rīgā bija lielākoties sauss. Īstenībā - visos viņas maršrutos pilnīgi sauss, jo, kā mēs zinām, sāls valda pār ziemu. Viņa nolēmusi doties savās ekspedīcijās ar velosipēdu. "Jā, pirmā kļūda, jā, zinu, ka riteņi ir jāaizliedz, jā, īpaši ziemā. Bet atkārtoju - šodien Rīgā asfalts bija sauss. Tāda gan nebija autostāvvieta blakus Lielajiem kapiem pie tramvaja sliedēm uz Miera ielas. Tur no pēkšņi nokaisīta viss kļūst par pēkšņi ledainu un ar ūdens kārtu, un es vispār nepaspēju saprast, kas notiek, kad jau dzirdēju savu kāju saplīstam un pati attapos garšļaukus uz zemes un riteni redzēju slīdam prom," atminas Madara.

Viņa skaidri apzinājusies, jutusi un dzirdējusi celi plīstam, bet šoka dēļ sāpes nejutusi, pat iesmējusies par to, cik muļķīgi tā ir nokrist, līdz mēģinājusi piecelties un sapratusi, ka nevar, jo sāpes ir pārāk lielas.

Bijis pavisam tumšs, tuvojies tramvajs, bet sieviete bijusi tik ļoti tuvu sliedēm, ka viņai pēkšņi filmas skats ar virsū braucošu vilcienu licies pavisam īsts. Madara uz vēdera aizlīdusi tālāk un paspējusi paraut arī riteni līdzi. Tramvaja vadītājs viņu bija pamanījis un samazināja ātrumu, kas apliecinājis, ka sieviete ir redzama, lampiņas ritenim mirgoja, ar to bija pietiekami. Viņa sākusi skatīties apkārt un ieraudzījusi, ka turpat blakus stāv "Audi", kurā sēž vīrietis.

"Es nokritu viņa acu priekšā, viņš bezrūpīgi skatījās kā lienu uz vēdera, un tad es zaudēju jebkādu domātspēju, lai vispār noorientētos, kur esmu. Sapratu, ka vienīgā, kas mani mācēs uzreiz atrast, ir mana draudzene Ieva, jo vienreiz tur lika mašīnu, kad bija pie manis, un tad pēc tā es varēju izstāstīt, kur atrodos. Izstāstīt to sakarīgi ātrajiem es nemācētu, jo galva nestrādāja," atminas Madara.

Viņai garām pagājuši vairāki cilvēki. Madara pamanījusies saskaitīt 13, neskaitot tos, kas pabrauca garām. Sieviete visiem lūgusi palīdzību, gan tiem, kas pagājuši viņai garām pa ietvi otrpus sliedēm, gan tiem, kas gāja pāri ielai - tā arī saukusi: "Lūdzu, palīdziet man piecelties!" Viņa sēdējusi aukstā ūdenī uz ledus slapja un salusi. "Labi, ka pietika prāta zem sevis pastumt šalli, kamēr gaidīju Ievu. Kad gājēju plūsma izsīka, sāku papildus riteņa lampiņām vicināt telefonu, ko pamanīja daudzi, bet noreaģēja viens cilvēks, iebraucot stāvlaukumā, atslidinoties pie manis, momentā izsaucot ātros, jo varēja saskatīt māju numurus pāri ielai, un stāvēja ar mani, kamēr piebrauca Ieva, tad, konstatēja, ka tiksim galā, un devās tālāk savās gaitās. Ja lasi - vēlreiz liels paldies Tev, ka nepaliki vienaldzīgs! Tu biji tieši viens no diviem cilvēkiem apmēram 20 minūšu laikā, kam likās tā vērts piestāt un apjautāties! PALDIES! Paldies arī otram cilvēkam, kurš apstājās, kad ātrie jau bija izsaukti un Ieva bija pie manis. Ļoti novērtēju, ka ziedoji tās pāris sekundes sava laika. Pa vidu paspēju piezvanīt mammai. Un es raudāju. Ļoti, ļoti raudāju, un ne jau par to, ka man sāp kāja (un ellīgi sāp!), bet par to, ka mums ir tādi cilvēki apkārt, kas sēž siltā mašīnā, un kuriem ir vienalga. Par vīriešiem, sievietēm un jauniešiem, kas dzirdot manu raudošo "lūdzu palīdziet!" paskatās uz mani, uztaisa akmens seju un aiziet talāk uz priekšu. Par to es raudāju un tas man sāp visvairāk. Nu kur tā... Nu kur? Kur ir sirdis? Tiešām?" neizpratnē jautā Madara.

Pēc tam viņa pie sevis ironiski nodomājusi, ka, ja jāizvēlas - vienaldzīgi līdzcilvēki vai vienaldzīgi ārsti, tad viņai noveicies, jo pagadījies pirmais variants. Madara nonākusi fantastisku mediķu rokās - ātrās palīdzības speciālistes bija iejūtīgas un laipnas, rūpējās un viena no viņām, nododot viņu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas speciālistu rokās, sirsnīgi paņēma Madaras roku savā un novēlēja viņai ātri atveseļoties.

"Tik sirsnīgs un liels, nozīmīgs žests. Tik skaists. Arī vēlāk ikkatrs cilvēks, kā aprūpē nonācu - gan sanitāri, gan ārsti - bija ļoti uzmanīgi, sirsnīgi un profesionāli. Jutos labās rokās nonākusi. Un tas laikam galvenais. Paldies brīnišķīgajam kolektīvam. Cilvēki savās vietās! Jāuzteic arī policijas rīciba - nekavējoties ieradās, noskaidroja, vai nevajag paglabāt velosipēdu, izturējās sirsnīgi, jauki un iejūtīgi. Bija prieks sarunāties," stāsta Madara.

Madara pateicas arī draudzenei Ievai, kas viņu izvizināja, aprūpēja un apčubināja. Arī pārējiem par emocionālo atbalstu. Viņa atzīst, ka ir forši apzināties, cik svešajiem ir vienalga, taču tuvajiem ir tik svarīgi. Gribētos gan dzīvot sabiedrībā, kurai rūp. "Sēdēju tajā ledus peļķē un atcerējos, kā Dublinā man nāca klāt cilvēki tik tāpēc vien, ka pārāk satrauktu skatienu pētīju karti. Jā, jā, it kā citur zāle vienmēr liekas zaļāka, bet šodien domāju , ka kaut kas te ir riktīgi iepuvis un smird. Mēs pazaudējam bērnus mežos, mēs ejam garām tiem, kas sauc palīgā. Sērīgi. Ļoti sērīgi," atzīst Madara.