"Gandrīz visiem Latvijas iedzīvotājiem jau sen skaidrs, ka ar šo valsti kaut kas nav kārtībā. Lielākas vai mazākas problēmas ir katrā valstī, pat katrā ģimenē. Bet ir “sarkanās līnijas”, kuras nedrīkst pārkāpt. Tas ir pats valsts pastāvēšanas pamats – iedzīvotāju drošība, veselība un dzīvība. Ja tās tiek pārkāptas, zūd pati valsts pastāvēšanas jēga. Nesen notika bezprecedenta gadījums, par kuru arī būs šis stāsts," skarbi ierakstu sociālajos tīklos iesāk Ainārs.
"Veselības uzlabošanas nolūkos atrados ārzemēs. Kādā brīdī, veicot kārtējo maksājumu ibankā, pievērsu uzmanību tam, ka gandrīz visai kontā esošai naudai uzlikts arests. Sazinoties ar bankas darbinieku, noskaidrojās, ka arestu uzlikusi Valsts kase, bet reāli tas nozīmē, ka to izdarījis Valsts ieņēmumu dienests (VID).
Nonācu neapskaužamā situācijā - atrados vairāk, kā trīs tūkstošus kilometru no mājām, svešā valstī, bez naudas. Labi, ka kontā atstātās summas pietika viesnīcas apmaksai. Un viss. Ēšanai un pārējam - nē. Es vēl sevišķi nesatraucos, jo cerēju, ka pārpratums tūlīt noskaidrosies un konts tiks atbloķēts.
Tūlīt pat uzrakstīju un nosūtīju VID šādu vēstuli: "Šodien, atrodoties ārpus Latvijas, konstatēju,ka arestēta gandrīz visa manā bankas kontā atrodošās naudas summa. Banka ziņoja, ka arestu uzlicis VID. Telefoniski sazināties ar VID darbiniekiem neizdevās. Lūdzu pārpratumu noskaidrot un kontam noņemt arestu. Situācija ir ļoti nopietna, jo šie ir vienīgie manā rīcībā esošie naudas līdzekļi, tā kā esmu 2.grupas invalīds ar ierobežotām darba spējām un algotu darbu nestrādāju jau vairākus gadus. Tā kā invaliditātes valsts pabalsts nav pietiekošs izdzīvošanai un veselības uzlabošanai, esmu pārdevis daļu no mantota īpašuma. Šiem maniem vienīgajiem līdzekļiem VID arī ir uzlicis arestu. Ņemot vērā situāciju, lūdzu reaģēt steidzamā kārtā."
VID darbinieki reaģēja tiešām operatīvi. Kad atkal atvēru savu kontu, ARESTĒTĀS NAUDAS TAJĀ VAIRS NEBIJA! Mazliet vairāk, kā deviņi tūkstoši trīs simti eiro bija pazuduši!
Tikai pateicoties tam, ka es ceļojumā nebiju viens, man izdevās nodzīvot līdz aizbraukšanas dienai un atgriezties Latvijā. Aviobiļete man bija nopirkta jau iepriekš.
Lai lasītājs labāk saprastu situācijas nopietnību, VID nekaunības apmēru un valsts bezprecedenta ignoranci attiecībā uz saviem pilsoņiem, mazliet paskaidrošu situāciju.
Pirms vairākiem gadiem sievas personības izmaiņu dēļ izira mana ģimene. Kā parasti Eiropā, neskatoties uz visiem maniem iesniegumiem un protestiem, bāriņtiesa un tiesa lēma bērnus atstāt mātei. Arī manu māju. Es paliku, faktiski, uz ielas. VISI tiesu, prokuratūras, bāriņtiesas, ģenerālprokuratūras, prezidenta kancelejas, tiesībsarga biroja lēmumi bija par labu manai bijušajai sievai. Diemžēl, šie lēmumi nesekmēja bērnu labklājību - vien dažus mēnešus pēc manas izlikšanas no mājām, bojā aizgāja viens no maniem dēliem. Man bija četri dēli, un jābūt pilnīgam idiotam, lai domātu, ka māte, kurai darbs, galvenokārt, ir vakaros un brīvdienās, varētu sekmīgi viņus pieskatīt. Bet visas instances, kurās griezos, tā lēma. Vēl pēc nepilniem četriem gadiem aizgāja bojā otrs. Domāju, lasītājs sapratīs, kādēļ man “uzdeva” veselība. Ilggadējais stress darīja savu un iedragāja imūnsistēmu. Es saslimu ar vairākām smagām slimībām, tajā skaitā - vēzi. No tā ārstējos joprojām.
Slimības summējoties noveda pie darbaspēju ievērojama zuduma, noteica otrās grupas invaliditāti. VSAA piešķīra pensiju - apmēram deviņdesmit eiro mēnesī. Tiesa piesprieda maksāt atlikušajam nepilngadīgajam dēlam uzturlīdzekļus - apmēram simt trīsdesmit eiro mēnesī. Lai izdzīvotu un lai būtu ko maksāt dēlam, pārdevu savu mantoto īpašumu. Ak jā - diezgan ilgi dzīvoju bez bankas konta, bez transporta, bez iespējām veikt kādu darījumu, jo tiesu izpildītāji bija visu arestējuši dažādu nesamaksāto tiesas izdevumu, sodu un Uzturlīdzekļu garantijas fonda maksājumu dēļ. Tiklīdz manā kontā parādījās nauda, tā tika noņemta. Apm. astoņi tūkstoši. Tad pārdevu vēl daļu no mantotā īpašuma, lai nopirktu vecu māju un būtu, par ko dzīvot un maksāt dēlam uzturlīdzekļus. Manā kontā bija tuvu desmit tūkstošiem, kas bija pietiekoši, lai varētu pārskaitīt uzturlīdzekļus līdz pat dēla pilngadībai un dažus gadus iztikt pašam. Lūk, šo - pēdējo naudu VID man arī nozaga. Bankā man bija uzturlīdzekļu pārskaitījuma automātiskais maksājums. Nu vairs nav ko pārskaitīt.
Bet pats velnišķīgākais scenārijs paredz vēl vairāk, proti: Manā bankas kontā vairs nav pietiekošu naudas līdzekļu ikmēneša uzturlīdzekļu pārskaitījumam.
Iesaistās Uzturlīdzekļu Garantijas Fonds un pārskaita naudu manā vietā. Man veidojas parāds un tiek iesaistīti suņi - tiesu izpildītāji. Viņi uzliek arestus maniem transporta līdzekļiem (nevar iziet tehnisko apskati vai pārdot, tātad - paliec bez automašīnas). Tiek uzlikts apgrūtinājums (Zemesgrāmatā) manai mājai. Kādā jaukā dienā manā pagalmā iebrauc automašīna, no kuras izkāpušais cilvēks paskaidro, ka nopircis izsolē manu māju un man tā jāatstāj.Mani pēdējie palikušie divi dēli paliek bez šī iespējamā mantojuma.
Tā darbojas šī velnišķīgā sistēma, kuras darbību nodrošina Latvijas valsts ar veselas ierēdņu armijas, policijas un citu institūciju palīdzību. Īsti bendes, vai ne?
Drīz pēc atgriešanās no ārzemēm devos uz VID, kur mani iepazīstināja ar lēmumu par Iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu un piedziņu. Velti es jau pa telefonu iepriekš biju skaidrojis inspektorei, ka MAN NAV IENĀKUMU, tādēļ (pret saviem principiem) esmu spiests pārdot no senčiem mantoto īpašumu. Lai IZDZĪVOTU. Tie, kuriem ir ienākumi, parasti iegādājas īpašumus, nevis tos pārdod. Vēl varētu saprast, ja es tirgotos ar nekustamajiem īpašumiem un ar to pelnītu. Bet es pārdevu mantotu. To, ko pārdevu, otrreiz vairs nepārdošu. Viss. Vairs nav.
Šādā situācijā “aptīrīt” cilvēku, manuprāt, ir zemiskuma kalngals. Un mani pilnīgi neinteresē, ar kādiem likumiem tā ir pamatota. Ja likums ir netaisnīgs, tas nav jāpilda. Tas ir steidzami jāmaina. Nedrīkst būt tādu likumu, kuri apdraud pilsoņu veselību un dzīvību, vai nolemj tos iznīcībai un nabadzībai. Esmu daudz ceļojis, redzējis, un nevaru iedomāties, ka kādā no Eiropas valstīm varētu būt situācija, ka valsts atstāj cilvēku bez iztikas līdzekļiem un bez iespējas materiāli atbalstīt savu nepilngadīgo dēlu. Tieši pretēji - tur, parasti, ir pabiezs sociālais spilvens un ir diezgan liels ikmēneša ienākums, kuram valsts vispār neķeras klāt. Es taču nevienam neko neesmu parādā un neko neprasu. Tikai vienu - lieciet mani mierā. Vai tiešām tas ir par daudz prasīts?...
VID(ā) uzrakstīju iesniegumu, lai visu man nozagto naudu (tas saucās “inkasso”) ieskaita atpakaļ manā bankas kontā. Solīja mēneša laikā dot atbildi. Ejot prom no “parādu” piedziņas ierēdnes kabineta, es viņai kā cilvēkam pajautāju:”Sakiet, KO LAI ES TAGAD DARU?! KĀ UN PAR KO LAI DZĪVOJU?” Par atbildi - klusums...
[...] Es redzu valsti pavisam citādu. Tādu, kura atvieglo savu pilsoņu dzīvi. Aizsargā. Ārstē. Palīdz. Vienā vārdā - kā ģimeni. Utopija? Varbūt...Bet šādā - vampīrvalstī dzīvot es nevēlos... Tā pat vairs nav salīdzināma ar parazītu. Vien retos gadījumos parazīts noved upuri līdz nāvei, bet vampīrs gatavs izsūkt visas asinis. Līdz pēdējai lāsei. Varbūt lūgt kaut kur patvērumu kā sociālajam bēglim, bet precīzāk - savas valsts reketa upurim?
Gaidu atbildi uz savu iesniegumu par naudas līdzekļu atgriešanu. Viņi solīja dot atbildi mēneša laikā. Šodien piezvanīja no VID un informēja, ka man jāpiemaksā vēl četrdesmit seši eiro deviņdesmit divi centi kā “nokavējuma nauda”. Nu ko - tā jau ir klaja ņirgāšanās..." raksta Ainārs.
