Jau iepriekš rakstījām par gadu veco Leonīdu, kura ģimene cīnās par bērna veselību. Mazais cilvēciņš jau savā neilgajā mūža pavadījis neskaitāmas dienas slimnīcā, smagas operācijas, bet tagad ģimene dalījusies ar patiesi šokējošiem notikumiem, kas risinājās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS). Ārstu rīcība ne tikai raisīja sašutumu vecākos, bet arī citos līdzcilvēkos, kuri seko Leonīdiņa ceļam uz pilnvērtīgu dzīvi.
Kā iepriekš ziņots, 2017. gada 14. aprīlī zēns negaidīti nāca pasaulē pirms laika - 25. nedēļā un svēra tikai 840 gramus. Piedzimstot Leonīds neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. "Ārsti paziņoja, ka bērniņš ir ļoti smagā stāvoklī. 7. dzīves dienā viņu pārveda uz Vienības gatvi BKUS. Un lielāko daļu no 3 mēnešiem, atrodoties slimnīcā, mēs dēliņu novērojām caur inkubatoru," raksta puisēna vecāki.
Ģimene saņēma Leonīda diagnozi - jaukta tipa cerebrālā trieka, vidēji smaga bronhopulmonālā displāzija un astigmātisms smagā formā, ļoti stipra vājredzība. "Leonīdiņam katru dienu jādzer ļoti stipras krampju zāles, nepārtraukti jāveic inhalācijas. Sakarā ar smagi pārciesto asins izplūdumu smadzenēs, Leonīdiņam labā rociņa nestrādā, kā arī neveļas īsti un netur galviņu, bet viņš cenšas un padodas ārstēšanai," raksta ģimene.
Ģimene atrada iespēju puisēnam ārstēties Taizemē, kur klīnika var palīdzēt uzlabot redzi, lai Leonīds nezaudētu dienas gaismu. Ārstnieciskais kurss ilgst 25 dienas, tajā ietilpst ārstēšana un rehabilitācija. Summa, kas ir vajadzīga Leonīda ārstēšanai ir 52 000 eiro.
Tagad ģimene dalījusies ar pārdzīvoto BKUS, kur Leonīds smagi slims tika nogādāts 15. maijā. "Iepriekšējā vakarā Leonīdiņam palika slikti, viņš bieži raudāja un paēdot ēdienu atvēma, arī ļoti bieža vēdera izeja. No rīta Leonīdiņš mierīgi čučēja, arī it kā viss labi, domājam, ka nav nekas nopietns, bet pēc tam atkal Leonīdiņš raud, izstiepj kājiņas un bieža vēdera izeja," raksta puisēna mamma.
Ārsti nosūtīja veikt bērnam analīzes un veikt rentgenu. Iedodot nepieciešamās zālēs, kā arī pretsāpju zāles, puisēns nomierinājās, taču māte redz, ka bērnam kļūst sliktāk un viņš ir nemierīgs. Ķirurgs liek veikt atkārtotu rentgenu, kas parāda, ka kļuvis labāk, taču ar operāciju ārsti nesteidzas.
Tad teicu, ka es ziņošu Veselības inspekcijai, ka lūgšu jūsu, līdzcilvēku, palīdzību, kas seko Leonīdiņam, kas palīdz ziedot naudiņu, ka rakstīšu, ka cilvēki labi atsauksies, ka saukšu televīziju, viņš man atbild: jūs man draudat, es saku: es jums saku, ko darīšu, jo jūs pat neapskatāt, tik rokas salicis skataties, kā viņš mokas sāpēs, elpu rauj un neko nedarāt. Tā viņš izgāja no palātas un aizgāja vispār prom
"Rokas trīc kājas trīc asaras birst aumaļām saku: saucat galveno ķirurgu, bērnam nav labi, es redzu, viņš kļūst apātisks, nereaģē. Tad pēkšņi Leonīdiņš sāka nenormāli raudāt, zāles pret sāpēm nepalīdz, glaudot galviņu, bučojot pieriti saku: dēliņ, tu stiprs, tev jācīnās. Pēc laika pienāk ārsts un pasaka, ka trešo reizi jātaisa rentgens. Atkal ejam, atkal turu tik aiz padusēm, Leonīdiņš bļauj sāpes. Atnākot no rentgena, redzot, ka Leonīdiņš nenormāli bļauj, saku: saucat ķirurgu tūlīt pat,” raksta māte.
Māte pieprasa ķirurgu, taču nakts vidū nevarēja ar viņu sazināties, tādēļ tika izsaukts reanimatologs. "Pēc brīža atnāk reanimatologs, pienāk pie gultiņas, salicis savas rokas kopā un klausās, ko saka pediatrs. Izstāsta visu situāciju un viņš saka, ka jāuztaisa asins analīzes, es saku, ka viņam steidzami jāņem uz reanimāciju, bet viņš saka, ka analīzes, es saku: jūs redzat, viņš knapi elpo, vēders uzpūties, jo liela tūska un bija apstājusies elpošana, ka bērns kritiskā stāvoklī, ka saturācīja ir kritiskā robežā, viņam jāpalīdz steidzami, bet viņš man analīzes jāuztaisa un jāsagaida. Tad teicu, ka es ziņošu Veselības inspekcijai, ka lūgšu jūsu, līdzcilvēku, palīdzību, kas seko Leonīdiņam, kas palīdz ziedot naudiņu, ka rakstīšu, ka cilvēki labi atsauksies, ka saukšu televīziju, viņš man atbild: jūs man draudat, es saku: es jums saku, ko darīšu, jo jūs pat neapskatāt, tik rokas salicis skataties, kā viņš mokas sāpēs, elpu rauj un neko nedarāt. Tā viņš izgāja no palātas un aizgāja vispār prom. Es saķēru galvu, ko darīt, redzot māsiņas izmisušas un dakteris, kurš ne sekundi neatkāpjas no bērna un tur maisu, ja vajadzēs pielietot elpināt manuāli. Es saku ārstei: zvaniet viņam, jāņem bērns smaga stāvokli, jūs paši redzat. Viņa zvana, bet reanimatologs atbild, ka neņems, analīzes vispirms. Zvanu paralēli vīram: brauc ātri šurp Leonīdam ļoti slikti, reanimatologs neņem uz reanimāciju, kur ir nepieciešamā aparatūra un viss, kas nepieciešams. Vīrs no darba steigšus brauc. Tikmēr ārstam saku: zvanāt atkal viņam, ka māte pieprasa, lai raksta kādēļ viņš neņem uz reanimāciju. Ārsts atkal zvana un atkal pasaka nē. Visu šo laiku Leonīdiņš mocījās šausmīgas sāpes, elpu rāva ar visu to, ka bija skābekļa maska virsū un uzgriezts skābeklis. Redzu, ka māsiņas gan dakteris man neizrāda, bet redzu, ka nezina, ko vēl darīt, jo redz situācija ir kritiska. Gan māsiņas, gan dakteris tiešām ne mirkli neatstāja un darīja visu viņu spēkos," skaidro māte.
Par reanimatologa attieksmi ģimene vērsusies Veselības inspekcijā, BKUS vadības un Valsts policijā.
Pilnu ierakstu par notikušo un Leonīda saslimšanas iemeslu var lasīt šeit.
