2.lapa
Pie manis atnāk daktere, lamā... Kāpēc guli uz sāna, tev jāguļ taisni! Rādu, ka sāp kāja... - jā, jā, visiem kājas no gripas sāp, guli taisni es teicu! Guļu taisni un masēju kāju, sāpes nereālas. Atnāk cita ārste - kas tev kāju ļāva masēt? Guli! Tā nogulēju vairākas stundas līdz māsiņa atnāca ņemt analīzes. Dūra un dūra... Ņēma citu adatu un atkal dūra un dūra. Visas vēnas sadurstīja un beigās tāpat garām aizdūra.
Pēc durstīšanas liek iet uz WC, vajagot urīnu. Kaut kā aizeju uz tualeti, kuru nevar aiztaisīt, tur viss vienās asinīs, smird. Pretīgi! Vēlāk gaiteņa galā sauc manu uzvārdu, ceļu roku. Māsiņa dusmīga - tu atbildēt neproti un lamuvārdu virkne seko.. Es klusi nosēcu, ka man kakls aizpampis, turklāt, maska uz sejas. Šī paņirdz un viss.
Saka, ka jāiet uz rentgenu. Atbildu, ka esmu stāvoklī. Viņai tas ne silts, ne auksts. Ieķeros gultā un nekur netaisos iet. Saku, ka savam mazulim pāri nedarīšu. Atnāk galvenā ārste, skaidro, ka rentgens grūtniecei neko nenodarīs. Atbildu, ka papīrus neparakstīšu un rentgenu netaisīšu. Labi. Pēc pusstundas atnāk māsiņa un mani kaut kur aizved. Rentgena kabinets. Atkal saku, ka rentgenu netaisisu, nu jau divi cilveki mani burtiski spiež to darīt.
Es pieprasu parakstīt papīru galvenajai ārstei ar apliecinājumu par to, ka viņa atbildēs, ja kas notiks ar mazuli. Sarunāts, darīts. Uz rīta pusi mani pārved uz citu slimnìcu. Tur visi pilnīgā šokā, ka taisīts rentgens, jo dokumentos nekas tāds nav rakstīts. Es izplūstu asarās un saprotu, ka stradiņi visu cenšas noslēpt. Dakteri laipni, savā starpā "noliek " stradiņus - tā nav slimnīca, bet... Saku paldies dievam, ka tur vairs neatrodos, bet ar to viss nebeidzas.
