Tas, ka patversmes ir pilnas ar suņiem, kaķiem un citiem četrkājainajiem, nevienu vairs neizbrīna. Reizumis gan atrodas kāds, kas dod pajumti bez saimnieka palikušajam četrkājainajam, bet visumā tas atgādina saucēja balsi tuksnesī, jo daudzi joprojām paliek neadoptēti. Īpaši dzīvnieki senioru vecumā, kas patversmē tā arī spiesti nodzīvot līdz sava jau tāpat īsā mūža beigām – parasti neviens tādus nevēlas ņemt, lai, tā sakot, nesanāktu, ka pie radībiņas pierod, bet pārāk ātri no tās jāšķiras.
Dzīvnieku adopcija ir viena lieta, bet ir vēl kas būtiskāks, par ko ļoti sāp sirds dzīvnieku aizsardzības biedrības „Ķepu - ķepā” izveidotājai un vadītājai Gundegai Biderei. Un tās ir finanses. Ieklausīsimies viņas stāstītajā un nepalaidīsim garām šo SOS saucienu. Protams, no mums tas kaut ko prasa, bet tas nav liekams vienos svaru kausos ar izglābtajām četrkājaino dzīvībām!
„Nu jau par ikdienišķu parādību kļūst zvani, kad jāuzklausa lūgums uzņemt suni, kaķi, trusi u.c.,” uzsver Gundega Bidere. „Sak, mēs pārvācamies uz citu dzīvokli, uz citu pilsētu, dodamies pavisam uz ārzemēm. Mēs šķiramies, mēs precamies, mēs netiekam galā ar alerģiju. Ir arī citas cilvēku likstas…
Der atkal frāze no „Mazā Prinča” par pieradināšanu un atbildību. Ja mums „Ķepu - ķepā” ir kāds brīvs stūrītis - kaktiņš, neatsakām un paņemam, bet reizēm ir tā, ka vietu nav! Lai kā arī gribētos, mēs nevaram uzņemt visus likteņa pabērnus, nespējam atrast tik daudz sponsoru, uzbūvēt tik lielu patversmi, lai uzturētu vairāk par 200 suņu un kaķu.
Tā nu pie mums „Ķepu - ķepā”, proti, mūsu pagalmā Salgales pagasta „Rēvicos”, vienā jaukā dienā kā no gaisa nokrituši parādījās divi runči. Sākumā bailīgi, pēcāk jau drošāk tiecās pie rokām. Redzams - bijuši mājas dzīvnieki, māk apmeklēt kastīti, pēc cilvēka pieskāriena sāk malt savas dzirnaviņas. Vienu runčuku ievietojām kaķu mājā - viņam bija problēmas ar actiņu, vedām operēt plakstiņus, dārgs prieks, bet galus kopā savilkām. Ar otru kaķi viss izvērtās pārāk nopietni - pēc dažām dienām viņš bija pilnīgi sašļucis, ausī viss iekaisis, sastrutojis, dzīvnieks noplēsis visu, kas aiz tās. Purniņš uztūcis, pats kaķis ļoti jokains. Kavēties nevar - braucam ierastajā maršrutā uz klīniku… Ko gan cits atlicis! Nevar taču ļaut kaķim mocīties un cerēt, ka ne no kā sadzīs!
Klīnikā pēc analīžu noņemšanas mūsu priekšā pavisam bēdīga aina. Ja gribam, lai runcis dzīvo, ir jāpārlej asinis… Runcis klīnikā, es mājās - gaidu, kad atbrauks vetārste pie mūsu gotiņas. Zvanu viņai: vai vari pa ceļam paņemt asins grupas noteikšanas testus kaķiem? Sagaidu pozitīvu atbildi, un tas ir labi.
Atzvanu atpakaļ uz veterināro klīniku „Bufo” Ķekavā. Daktere man atvedīs testus, apskatīs govi, es pa to laiku salikšu kaķus konteineros un brauksim pie jums.
Zvans no dakteres: Gundega, vai tu zini, cik tie testi maksā? Kopā sanāk 129 eiro… Okey ņem, atbildu, nav jau variantu - ja nepārlies asinis, kaķis nomirs, ja nezinās asinsgrupu un ielaidīs ne to - viņam iestāsies šoks. Pērc.
Uh kādos tempos mums te viss notiek. Dzīvība taču karājas mata galā… Testi ir, kaķi ieliekam konteinerā - braucam. Kamēr noņem paraugus, kamēr atrod saderību - runčelis cītīgi gaida un turas… Nu ko, sākam laist asinis, sēž kaķis būrī - galvu nokāris, sakņupis. Var redzēt, ka viņam sāp… Klīnika, kuras darba laiks beidzas pulksten astoņos, vēl vienpadsmitos ir vaļā, jo mums ir dzīvības un nāves jautājums.
Nākamais rīts sākas ar uzvaras saucieniem, jo runčukam ir savu tiesu labāk - viņš ir sācis ēst. Tas ir neaprakstāms prieks, tie ir sajūsmas spiedzieni un zvani visiem iesaistītajiem - kaķis grib dzīvot un ir cīnītājs…
Kamdēļ šo visu stāstu? Jo tas viss maksā naudu. Mēs esam patversme (nu jau oficiālā statusā), kurai nav valsts finansējuma. Mūsu apgādībā ir ap 80 suņi un ap 90 kaķu, mums ir bariņš izglābtu zirgu un kazu… Jā, protams, tā ir mūsu izvēle glābt pamestos un nodotos, vasarā celties ar saules lēktu un gulēt pa četrām, augstākais sešām stundām diennaktī. Tā ir mūsu izvēle ziedot savu laiku un principā jau arī dzīvi - tiem, kas pamesti nelaimē, kas kļuvuši lieki un nespēj par sevi parūpēties... Jā, tā ir mūsu izvēle - jūsu, mīļie, izvēle ir palīdzēt vai nepalīdzēt viņiem šajā posmā, kad viņi atrodas pie mums. Diemžēl es neesmu miljonāre, nav man bagātu radu un mīļākā, kas sponsorētu manu aizraušanos, manu hobiju, manu sūtību glābt dzīvniekus. Tāpēc es ļoti ceru, ka jums, tāpat kā man, nav vienaldzīgs viņu liktenis un esat gatavi palīdzēt finansiāli, lai bēdu brāļiem būtu pilni punči un viņi saņemtu nepieciešamo veterināro aprūpi.
Tieši tik vienkārši - es varu būt rokas, kuras dara nesmuko „melno” darbu, bet lūdzu kaut kā kopā segt finansiālās izmaksas. Jo, lai kā arī pūlētos, mēs fiziski nevaram nopelnīt katru mēnesi to summu, kas aiziet barībās un klīniku izmaksās. Tie ir vairāki tūkstoši, kas viņiem pienāktos. Ziema vai vasara - viņi visi grib ēst, viņiem ir nepieciešams vetārsts, pretblusu pilieni, attārpošanas tabletes u.c. Par viņiem kāds ir bijis atbildīgs, bet ar savu nolaidību, nevērību, ar savu atbildības trūkumu, ignorēdams iespēju sterilizēt.
Tā nav dzīvnieku vaina, ka šobrīd savu dzīves posmu tie aizvada patversmē - tas tik vienkārši ir emocionāli rūgti un smagi. Tāpēc, mans uzrunātais, ja vari, iztiec šodien bez kafijas krūzes un hotdoga - sasmērē mājās sviestmaizes… Palīdzi viņiem pārdzīvot vecāko brāļu pāridarījumus jaunākajiem. Cilvēks galu galā ir atzīts par inteliģentāko radību uz zemes. Tad nu katrs pats sev uzdosim jautājumu: vai viena kafija ar bulciņu ir cita dzīvības cenas vērta, vai arī tomēr mēs varam palīdzēt šim mincim un citiem aizkadrā mājas gaidošajiem?
Paldies, ka izlasīji, paldies, ka atbalsti un dalies savā bulciņā ar viņiem.”
Vairāk informācijas mājaslapā www.revici.lv, tālrunis 29733601 (Gundega).
Ziedojumiem:
Dzīvnieku aizsardzības biedrība „Ķepu-ķepā”
Ziedojuma konts: LV37HABA0551030617983
Reģistrācijas numurs: 40008176673
BIC/swift kods: HABALV22
