Vācietis Mirko Hēnišs ir Madonas dzīvnieku aizsardzības biedrības vadītājs, kā arī Latvijā ir izveidojis dzīvnieku patversmi, vēstīja LTV raidījums "Ķepa uz sirds".
Mirko atceras ikvienu no septiņdesmit suņiem un piecdesmit kaķiem, kas pabijuši patversmē. Katram ir savs stāsts, un diemžēl ne visi beidzas laimīgi.
Vācietis Mirko Latvijā dzīvo jau divpadsmit gadus.
Mirko vienmēr patikuši dzīvnieki un bijusi vēlme tiem palīdzēt. Arī Vācijā viņš darbojās dzīvnieku aizsardzības organizācijā un joprojām ir tās biedrs. Diemžēl uzsākot savu sirdsdarbu - patversmes veidošanu -, Mirko pirmo reizi saskārās ar Latvijā nesakārtoto dzīvnieku labturības jautājumu.
“Es vērsos pašvaldībā ar priekšlikumu šeit izveidot dzīvnieku patversmi, un mani šokēja pašvaldības attieksme. Viņi sacīja - esam jau visus klejojošos suņus likvidējuši. Tas likās briesmīgi.
Latvijas un Vācijas izpratne par to, kādos apstākļos dzīvniekam jādzīvo, ir pilnīgi dažāda ne tikai labturības ziņā. Latviešu lielākā problēma esot attieksme, pielīdzinot dzīvnieku lietai, kas kļūst nevajadzīga. Ja mīlulis apnīk, izaug liels vai ir pārāk skaļš, tā sauktais saimnieks to izmet kā vecu lelli, slikto piemēru rādot arī bērniem.
Mirko atceras ikvienu no septiņdesmit suņiem un piecdesmit kaķiem, kas pabijuši patversmē. Katram ir savs stāsts, un diemžēl ne visi beidzas laimīgi. “Visvairāk sirds lūzt par kādu suni, kas šeit ieradās un kuram mēs nevarējām palīdzēt - viņš bija ļoti nobadināts, centāmies viņu kopt, ilgi ārstējām, divas nedēļas turējām pie sistēmām, bet tomēr suns neizdzīvoja,” atceras Mirko.
Šajā patversmē neviens dzīvnieks netiek iemidzināts - par tiem cīnās līdz pat viņu pēdējam elpas vilcienam.
Tās gan nav vienīgās rūpes - jādomā, kur ņemt finansējumu patversmes uzturēšanai, un šobrīd aktuālākais ir atjaunot apkures katlu. Viss tiek uzturēts no privātiem līdzekļiem - lielākā daļa nāk no Vācijas, bet savu artavu sniedz arī latviešu ziedotāji.
„Protams, mēs plānojam paplašināties, un lielie nākotnes plāni saistīti ar veselības aprūpes centru un labas diagnostikas izveidi. Problēma ir tā, ka daudzi dzīvnieki te nonāk slimi, tāpēc mirst. Lai tas nenotiktu, nepieciešama laba aparatūra,” stāsta Mirko.
Viņa izveidotā patversme atšķiras no Latvijā ierastajām. Tajā ir plašāki būri un voljeri, kā arī liela teritorija, kur dzīvniekam izskrieties.
“Mūsu mērķis ir būvēt un panākt, ka patversmju dzīvniekiem ir pietiekami lieli būri. Nevar būt sunim voljers pieci kvadrātmetri, viņam vajag 25 kvadrātmetrus, kur viņš var izskrieties.”
