Daudzi no mums ir pieraduši baidīties no zirnekļiem vai čūskām, taču mūsdienu pētnieki dokumentē daudz plašāku tendenci. Ārsti un biologi arvien biežāk sastopas ar biofobiju — neracionālām bailēm no dzīvās dabas kopumā.
Lundas universitātes (Zviedrija) eksperti ir publicējuši pētījumu, kas apstiprina, ka cilvēku skaits, kuriem diagnosticēta šī slimība, nepārtraukti pieaug. Saskaņā ar DW datiem, galvenais šīs tendences iemesls ir plaši izplatītā urbanizācija.
Pētījuma vadītājs Johans Kjellbergs Jensens uzsver tiešo saistību starp garīgo veselību un dzīvesvietu. "Mūsdienās lielākā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo megapolēs, kas nozīmē, ka nākamajām paaudzēm var būt paaugstināts biofobijas attīstības risks," norāda eksperts.
Psihologs Dirks Stempers ir pārliecināts, ka lūzuma punkts tika sasniegts 20. gadsimta 70. gadu beigās. Tieši tad sākās cilvēces straujā atsvešināšanās no dabiskās vides.
"Arvien vairāk bērnu aug slēgtās telpās, atrauti no dabas, pavadot laiku galvenokārt telpās un digitālajā vidē. Fiziskās un maņu pieredzes, piemēram, kāpšana, sasmērēšanās vai dzīvnieku novērošana, nav klātesošas," norāda Stempers.
Vecāki paši pielej eļļu ugunij. Pastāvīgi brīdinājumi, piemēram, "Uzmanieties no ērcēm!" vai "Neaiztieciet tās!", māca bērnam, ka mežs vai parks ir augsta riska zona, nevis dzīvesvieta.
Psiholoģe un klimata aktīviste Lea Doma šeit saskata arī politisku problēmu. Cilvēks, kurš baidās no meža, diez vai cīnīsies par tā saglabāšanu. "Vēlme aizsargāt mūsu vidi, klimatu un dabu ir daudz lielāka, ja mēs jūtam saikni ar to," viņa apgalvo.
Pedagoģe Susanna Zīgala, kura praksē strādā ar bērniem, apstiprina, ka mūsdienu bērniem bieži vien ir grūti pat pieskarties kokam.
"Kad mēs mežā lūdzam bērnus pacelt garus zarus, daži tiem pieskaras tikai ar pirkstu galiem, citi caur kabatlakatiņu, bet vēl citi nepieskaras nekam," saka Zīgala.
Paradoksāli, ka, bēgot no dabas betona "drošībā", cilvēki liedz sev spēcīgu rehabilitācijas līdzekli. Zinātnieki atgādina, ka kontakts ar floru un faunu ir kritiski svarīgs stresa un garīgā noguruma apkarošanai.
"Pētījumi liecina, ka meži un daba mazina UDHS simptomus, uzlabo uzmanību un koncentrēšanās spējas, mazina maņu problēmas un veicina emocionālo stabilitāti," secina Dirks Stempers.
